Rīgas “Dinamo” neierasti agrā ķeršanās pie darbiem

Foto: Edijs Pālens / LETA

Kalendārā vēl nav pienācis maijs un vēl nemaz nav pielikts punkts iepriekšējai Kontinentālās hokeja līgas sezonai, kad Rīgas “Dinamo” jau izsvilpojusi sev galveno treneri, ģenerālmenedžeri (pārmaiņas pēc tās ir divas dažādas personas) un sastāva kodolu. Protams, izšķirošo lomu šeit spēlēja laicīgāk saņemtās finansiālās garantijas no Austrumu puses, taču sportiskajā ziņā tas noteikti ļauj atkal sākt lolot cerības.



Jo, būsim godīgi, Rīgas “Dinamo” sakarā līdzjutējiem cerību lološana iepriekšējos gados bijusi ne pārāk noderīga nodarbe. Izslēgšanas spēlēm komanda nav kvalificējusies jau kopš 2014. gada, turklāt iepriekšējos gados par aktuālāku palika jautājums par izvairīšanos no pēdējās vietas līgā. Aizvadītajā sezonā izvairīties neizdevās, paliekot ar nožēlojamiem 28 punktiem. Bet nu uz ko var cerēt, ja 60 regulārās sezonas spēlēs tiek izcīnītas piecas uzvaras pamatlaikā?

Reizē gan var arī vaicāt, ko īsti var vēlēties no komandas, kas tā nopietni tiek sākta veidot īsi pirms sezonas sākuma. Galvenā trenera jautājumu “Dinamo” iepriekšējā vasarā līdz galam atrisināja tikai vasaras vidū, kas hronoloģiski bija “Dinamo” pastāvēšanas vēsturē vēlākais brīdis pirms sezonas sākuma, kad apstiprināt galveno treneri. Pētera Skudras pirmajā preses konferencē kluba vadība smaidīja un iedrošināja viņu apsolīt tikšanu “play-off”, taču nāca realitāte ar Covid-19 priekšgalā, “Dinamo” ne tuvu nevarēja lepoties ar tik labām tuvākajām rezervēm kā pārējie, kas pandēmijas laikā izpaudās jo īpaši, un zaudējumi ātri vien sāka krāties. Ātri vien arī izrādījās, ka Skudras noskatītie leģionāri cits pēc cita neattaisno uz sevi liktās cerības, un sezona aizgāja pa pieskari.

Rīgas “Dinamo” savā ziņā ir salīdzināma ar NHL klubu Bufalo “Sabres”, kuram Latvijā tiek pievērsta lielāka uzmanība Zemgus Girgensona dēļ. Arī “Sabres” gadījumā pirms katra sezonas sākuma tiek atrasti iemesli būt optimistiem un tēmēt augstu, taču jau cik gadus pēc kārtas vienmēr viss paliek savās vietās, aizvadot zaudējumu pilnas sezonas.

Skudras sakarā “Dinamo” ilgi netūļājās un jau pavisam drīz pēc regulārās sezonas beigām paziņoja, ka no trenera atvadās un viņa līgumu nepagarinās. Drīz sekoja paziņojums par ģenerālmenedžera piesaistīšanu, šajā amatā ieceļot LHF darbā sevi apliecinājušo Edgaru Bunci, kuram šajā pavasarī gan pagaidām galvenais uzdevums ir veiksmīga pasaules čempionāta noorganizēšana, taču jau pats fakts par sevi, ka “Dinamo” tādu pozīciju vispār aizpildījusi ir sākums kaut kam jēdzīgam. Galu galā, iepriekš vienkārši tika pavaicāts, vai galvenais treneris vēlas cilvēku, kuram atskaitīties un kurš kontrolēs sastāva veidošanu, un tad ar izbrīnu sagaidīta atbilde, ka nē, treneris tad labāk to dara pats.

Sebastians Venstrems. Foto: TT

Drīz pēc Bunča sekoja arī galvenais treneris – lielisku hokejista karjeru aizvadījušais Sergejs Zubovs, kuram trenera amatā pagaidām tik lieli panākumi vēl nav bijuši. Taču panākums ir jau tas, ka “Dinamo” par treneri skaidrībā tikusi aprīlī, nevis jūlijā, attiecīgi tad arī sarunas ar spēlētājiem var risināt uzreiz, nevis kaut ko sasolīt vietējiem un tad jūlijā skatīties, vai treneris tam piekrīt. Tāpat arī leģionāru sakarā – šobrīd var izvēlēties, bet vasarā jau sanāk ņemt tos, kas palikuši pāri.

Attiecīgi Zubova rīcībā jau šobrīd ir astoņi hokejisti (Sotnieks, Zīle, Bērziņš, Dārziņš, Jeļisejevs, zviedru uzbrucējs Sebastians Venstrems un divi vārtsargi Mahovskis un Matsons). Jauno vārtsargu nezināšana ikdienas hokeja līdzjutējam piedodama, taču dikti sliktāk kā iepriekšējā sezonā droši vien nevar būt, jo tas patiešām ir plašāka pētījuma vērts jautājums, sak, kā bijušais vārtsargs Skudra varēja tik ļoti aizšaut garām ar vārtsargu izvēli un biežajām rotācijām sezonas gaitā.

Zubovs nācis tikai ar vienu savu palīgu (Oļegu Orehovski), kamēr no vietējiem treneriem viņam palīgos nākuši Valērijs Kuļibaba un Edgars Lūsiņš. Lūsiņš šosezon ieguva pieredzi Austrijas hokejā un turpina ceļu augšup pa karjeras kāpnēm, kamēr Kuļibaba nesen pat tika piesaukts kā kandidāts uz “Dinamo” galvenā trenera amatu. Tiesa, viņa šosezon paveiktais ar HK “Rīga” īsti neraisīja sajūsmas kliedzienus, un hokeja apskatnieki nedaudz nogrozīja galvu par šādu izvēli.

Izvirzot “Dinamo” mērķi iekļūt izslēgšanas spēlēs, uzreiz gan jāatzīmē, cik patiesībā pieticīgs ir šis mērķis. Jā, KHL pirmsākumos tas patiešām nozīmēja, ka tev jābūt labākam par pusi pārējās līgas, taču šobrīd Rietumu konferencē tas principā nozīmē nepalikšanu pašā apakšā. Konferencē spēlē 11 komandas, no kurām astoņas tiek izslēgšanas spēlēs. Nav jāpaveic nekas pārdabisks, tikai jāatstāj aiz sevis “Vityaz”, “Sochi” un Minska. Ja tas izdosies, vai Zubovs tagad būs jāceļ debesīs, kā pirmais treneris, kurš to paveicis vairāku gadu laikā? Vai arī jānorāda, ka laicīgas finansiālās garantijas un stabilitāte par kluba nākotni ir lietas, kas gluži loģiski nepieciešamas normālas komandas sagatavošanas procesam?