Rīgas “Dinamo” treneri laiku lokos

Foto: LETA

Rīgas “Dinamo” ir interesanta komanda. Ne tikai Latvijas hokejā, ne tikai Krievijas līgā, bet gan vispār sportā. Tās treneru rokādes statistiki varbūt pasaules rekordus negāž, taču vairāku situāciju konteksts un jaunu treneru meklēšana gan atstājusi jaunus stāstus Latvijas sporta folklorā. Rīgas “Dinamo” 13 gados bijuši desmit galvenie treneri, un pēdējo gadu speciālistiem veiksmīgu sniegumu parādīt nav izdevies īpaši bieži.

Šuplera ziedu laiki

Slovākijas treneris Jūliuss Šuplers bija pirmais Rīgas “Dinamo” galvenais treneris, kad klubs tika no jauna dibināts 2008. gadā. Šuplers iepriekš bija apliecinājis sevi kā augsta līmeņa speciālists, vairākus gadus vadot Slovākijas izlasi, kamēr Latvijā viņš tika iepazīts kā vietējās “Rīga 2000” galvenais treneris. Uz ārzemju treneri, kurš izvēlējies braukt uz Latvijas čempionātu, mūsdienās skatītos ar lielām aizdomām, bet toreiz Šuplers pēc darba Rīgā atgriezās pie Slovākijas izlases stūres.

“Dinamo” komandā Šuplers pavadīja trīs sezonas, kurās Rīgas klubs guva savus joprojām labākos sasniegumus Kontinentālajā hokeja līgā. Šuplers katrā sezonā aizveda “Dinamo” līdz izslēgšanas spēlēm, turklāt divreiz pārvarēja “play-off” pirmo kārtu, par ko šobrīd rīdzinieki īsti pat sapņot nevar, jo līgas hierarhijā gluži vienkārši atrodas pavisam citur.

Protams, Šuplers varēja operēt ar svaigu komandu, svaigām emocijām, izcili veiksmīga bija viņa tautieša Marsela Hosas ienākšana komandā, un principā var secināt, ka pēc tam, kad Hosa, Šuplers un “Dinamo” katrs aizgāja uz savu pusi, neviens no viņiem tik augstu vairs nelidoja. Šuplers tika pie prestiža amata Maskavas CSKA, taču drīz tika atlaists, drīz atgriezās Slovākijā, taču arī tur ilgi vienā vietā nenoturējās, un tagad cienījamo 71 gada vecumu sasniegušais Šuplers ir bez kluba.

Uzvarām bagātākā regulārā sezona – Rautakalio vadībā

Šuplera vietā 2011. gadā “Dinamo” vadība piesaistīja citu ārzemnieku ar spēcīgu CV, komandā ierodoties somam Pekam Rautakalio, kurš pirms tam bija ilgus gadus strādājis Šveices un Somijas augstākajās līgās. Viņa pirmajā sezonā teicami spēlēja Miķelis Rēdlihs un Jānis Sprukts, izceļoties ar attiecīgi 44 un 35 punktiem, kamēr Mārtiņš Karsums iemeta 21 vārtus, tāpat vērtīgu pienesumu turpināja sniegt Sandis Ozoliņš. Leģionāru pienesums bija salīdzinoši pieticīgs, taču rezultatīvi spēlēja latviešu aizsargi Guntis Galviņš un Krišjānis Rēdlihs.

Tas viss kopā ļāva “Dinamo” tieši 2011./12. gada sezonā uzrādīt lielāko pamatlaikā izcīnīto uzvaru skaitu. Komanda uzvarēja 24 no 54 spēlēm pamatlaikā, un tik liels uzvarēto spēļu procents Rīgas komandai vairs nav bijis. Izslēgšanas spēlēs, kurās “Dinamo” iekļuva ceturto reizi pēc kārtas, tika aizvadīta sīva cīņa pret “Torpedo”, beigās piekāpjoties septiņu spēļu sērijā.

Taču nākamā sezona sākās neveiksmīgi, un Rautakalio tika atlaists. Pēc tam viņš atkal atgriezās Somijas “Assat” vadībā, taču kopš 2016. gada vairs nav strādājis profesionālā klubā.

Ābola negaidīti ilgais darba posms

Pēc Rautakalio atlaišanas galvenā trenera pienākumi tika uzticēti vietējam speciālistam Artim Ābolam, bijušajam hokejistam, kurš “Dinamo” vairākus gadus bija strādājis kā asistents. Taču, kad ūdens smēlās mutē, Ābols komandas sniegumu nostabilizēja un kopā ar to pabeidza sezonu. “Dinamo” 2013. gadā pirmoreiz palika bez “play-off”, taču Ābola vadībā nākamajā sezonā jau atkal bija zirgā.

Lai arī pamatlaikā izcīnīto uzvaru bija nedaudz mazāk nekā Rautakalio vadībā, Ābolam izdevās aizvest komandu līdz daudziem panākumiem papildlaikā vai bullīšos. 2013./14. gada sezonā komanda kopumā savāca 93 punktus un izcēlās ar labāko vārtu statistiku savā vēsturē, proti, 141 gūti vārti un 122 ielaisti vārti. Tas joprojām ir labākais rādītājs, ko sasniegusi “Dinamo” KHL.

Nākamā sezona vairs tik veiksmīga nebija un izslēgšanas spēles palika nesasniegtas, taču “Dinamo” joprojām bija vērā ņemama pretiniece visām komandām. 60 spēlēs tika izcīnītas pieklājīgas 25 uzvaras, ar ko noslēdzās Ābola kā galvenā trenera laiks Rīgā, viņam pēc tam pārejot uz “Lada”. Ābols kopumā “Dinamo” galvenā trenera amatā pavadīja divas ar pusi sezonas, kas noteikti nebija scenārijs, ko Rautakalo nolīgšanas brīdī iztēlojās “Dinamo” bosi.

Vēl viens ātri atlaistais soms

Ābola darba laiks laikam bija pēdējais, kad par “Dinamo” trenera pozīciju bija lielāka vai mazāka skaidrība puslīdz ilgā laika posmā. 2015. gada jūlijā gan par to īsti uzminēt nevarēja, jo kluba vadība bija atradusi jaunu ārzemnieku – somu Kairi Heikili. Viņam bija liela pieredze Krievijas hokejā, viņš bija vadījis Baltkrievijas izlasi, tad nu kāpēc ne?

Taču Heikile no amata tika atbrīvots jau pēc pusgada, komandai rādot pieticīgu sniegumu. Tobrīd jau bija janvāris, sezonas izskaņā palicis visnotaļ maz, nekas īpaši saglābjams vairs neizskatījās, un “Dinamo” vadība par galveno treneri nozīmēja ģenerālmenedžeri Normundu Sējēju. Sējējs pirms tam bija Heikiles asistents, kas principā bija vēl interesantāk komandas iekšējā rangā. Pats Heikile ātri tika pie jauna darba Somijā, vēlāk bija galvenais treneris arī Kazahstānā, tiesa, tur palika tikai īsu laiku un tagad jau dažas sezonas ir bez profesionāla kluba.

Bijušo Latvijas hokejistu plejāde trenera amatā

Sējējs bija “Dinamo” ģenerālmenedžeris jau kopš 2008. gada, un arī galvenā trenera amatā viņš “aizķērās” ilgāk, tur pēc Heikiles aiziešanas paliekot līdz sezonas beigām un uz vēl visu nākamo sezonu. “Dinamo” kluba vadība pēc Heikiles teju katrā vasarā ir runājusi, ka meklē treneri, taču Sējējs beigās palika kā treneris arī uz visu 2016./17. gada sezonu. Viņa vadībā tika aizvadīta vāja sezona, no 60 mačiem uzvarot 22, kas deva 58 punktus un priekšpēdējo vietu divīzijā.

Sējēja vietā 2017. gadā nāca Latvijas hokeja superzvaigzne Sandis Ozoliņš, taču Ozo galvenā trenera amatā tika iemests par strauju, tam drīz vien klusāk vai skaļāk piekrita lielākā daļa “Dinamo” līdzjutēju. Ozoliņš 2017. gada rudenī nesagaidīja pat septembra beigas un atkāpās no amata. Te gan vismaz var atzīmēt, ka Ozo šīs mokas nevilka garumā, bet pēc viņa amatā ieliktais Ģirts Ankipāns (vēl viens ĢM, kurš labāk komandu trenēja pats nekā sezonas vidū meklēja citu kandidātu) palika šajā pozīcijā līdz 2020. gadam.

Nekādi brīnumi Ankipāna vadībā netika paveikti – komanda cieta zaudējumus arvien vairāk, tika uzstādīti arvien vairāk antirekordu, un Ankipāna pēcspēles preses konferencēs pamazām runāto varēja uzminēt jau bez klausīšanās. Pati komandas komplektācija gan arī palika arvien sarežģītāka, finanses nebija spožas, un beidzot tas fakts, ka “Dinamo” ir starp budžeta ziņā nabadzīgākajām komandām līgā, atspoguļojās arī turnīra tabulā.

Pagājušajā vasarā, kad Ankipānam beidzot tika pateikts paldies, “Dinamo” ļoti ilgi netika skaidrībā par savu galveno treneri. To iespaidoja arī pandēmijas radītās neskaidrības, taču jūlijā beidzot tika izziņota Pētera Skudras ierašanās komandā. Tas tika sagaidīts ar lielām cerībām, Skudra tomēr iepriekš ar citām KHL komandām bija paveicis visnotaļ solīdas lietas, taču arī Skudram nepaveicās – pandēmija pamatīgi izroboja komandas sastāvu, skāra arī pašu, un sezonas laikā tikai retu brīdi komanda spēja patiešām savākties. Sekoja rezultātu ziņā drausmīgākā “Dinamo” sezona, uzvarot tikai deviņās no 60 spēlēm. Tika ielaisti 211 vārti, kas arī bija pārliecinoši sliktākais rādītājs komandas vēsturē KHL.

Arī Zubovs prom dodas ātri

Šogad “Dinamo” centās neatkārtot iepriekšējās kļūdas un jau aprīlī tika skaidrībā par jaunu galveno treneri, šajā amatā nozīmējot Sergeju Zubovu, Krievijas speciālistu ar lielu pieredzi kā NHL hokejistam. Arī sastāva komplektācija tika veikta krietni laicīgāk, un bija pamats piesardzīgam optimismam. Taču tad pienāca rudens, un vajadzēja sākt spēlēt.

Zubova situāciju negaidīti uzlaboja Nikolaja Jeļisejeva pēkšņā vārtu gūšanas garšu, Latvijas uzbrucējam iemetot vairāk vārtu šajā rudenī nekā visā savā KHL karjerā iepriekš. Zubova vadībā “Dinamo” nespēlēja traģiski, taču zaudējumi krājās arvien vairāk, un oktobra vidū visai pēkšņi pat kluba tā sauktajiem insaideriem sekoja paziņojums, ka Zubovs dodas prom. Ģimenes apstākļi, skaidroja “Dinamo”. Ģimenes apstākļi gan nekādi netraucēja Zubovam jau pēc dažām dienām pieņemt piedāvājumu strādāt Krievijas izlases treneru kolektīvā.

Un arī šeit vēsture atkārtojās – Zubova vietā kā pienākumu izpildītājs palika Valērijs Kuļibaba, kuram tas bija nozīmīgs paaugstinājums. Sākotnēji tika runāts, ka nu “Dinamo” meklē jaunu galveno treneri, šīs runas kļuda vēl skaļākas, kad Kuļibabas vadībā komanda ar 0:8 izgāzās Helsinkos, taču pēc dažām nākamajām spēlēm nostāja jau bija ieņemta cita, proti, varbūt tomēr lai Kuļibaba paliek. Tik daudz sliktāk jau nav, un finansiāli, protams, viņš ir parocīgāks variants nekā tagad pierunāt kādu ārzemnieku doties uz Rīgu un pusgadu braukāt pat Krievijas klubu mājvietām. Vai tas ir scenārijs, kurā no kluba gaidīt kaut kādus panākumus? Vai ir kaut kāda jēga runāt par “play-off” izredzēm, kas šobrīd matemātiski nemaz nav tik sliktas? Matemātiski jā, bet kluba procesi par to neliek domāt, jau atkal atstājot komandas vadību tāda trenera rokās, kurš piesaistīts tikai uz laiku. Ābols amatā palika trīs gadus, Sējējs – pusotru gadu, kamēr Ankipāns – trīs gadus. Cik ilgi paliks Kuļibaba?