Olimpiskās spēles: hokeja turnīrā vēlreiz bez NHL spēlētājiem

Olimpiskās spēles Pekinā būs otrās pēc kārtas, kas tiek aizvadītas bez Nacionālās hokeja līgas spēlētāju līdzdalības. Šis lēmums tika malts ilgāku laiku un beigās arī izmalts – loģiski saprotams, bet tādēļ ne druskas patīkamāks, un šoreiz tas atstās kārtīgu iespaidu arī uz Latvijas izlasi. Kā tas ietekmēs komandu sastāvus un OS prognozes, par to sīkāk šajā materiālā.



NHL ilgi domātais lēmums uz Pekinas OS tomēr nebraukt

2018. gada olimpiskās spēles bija pirmās 21. gadsimtā, uz kurām NHL spēlētāji nedevās, jo līgas vadība viņiem šādu iespēju nedeva. Iemesli tika piesaukti visdažādākie, taču būtība principā bija vienkārša – NHL tas nebija izdevīgi. Pārtraukt līgas kalendāru uz gandrīz mēnesi un sūtīt savus spēlētājus uz Āziju, kur viņu dalība nesīs lielākus ienākumus Starptautiskajai olimpiskajai komitejai (SOK), turklāt vēl risku gūt traumas, no kurām pēc tam vajadzēs veseļoties jau savos klubos. Nu, kas no šī izklausās pievilcīgi NHL klubu vadībai, kas turklāt šajā laikā turpina maksāt saviem hokejistiem algas.

Protams, SOK un IIHF centās likt galdā tādus argumentus kā “hokeja mīlestība” un “NHL prestižs”, kā arī piedāvāja dažādas apdrošināšanas polises, bet NHL bosi tomēr netika pārliecināti, un uz Dienvidkoreju pasaules labākie hokejisti nevarēja doties (ja vien neizvēlējās atmest ar roku savam NHL līgumam un braukt spēlēt uz Eiropu, ko principā jau darīt varēja, tikai ar pamatīgām sekām).

Pēc Dienvidkorejas olimpiskajām spēlēm ilgu laiku tika spriests par NHL spēlētāju dalību Pekinas spēlēs. NHL bosi flirtēja ar šo iespēju, spēlētāju arodbiedrība panāca, ka šāds punkts tiek iekļauts kolektīvajā līgumā, paredzot 2022. gada februārī pārtraukumu NHL kalendārā, pat tika veikts skaists paziņojums, ka jā, vienošanās panākta un visi, kuri vēlēsies, varēs braukt.

IIHF pat sāka izziņot izlašu sastāvus, no katras komandas “rezervējot” trīs Ziemeļamerikā spēlējošos hokejistus, kas paspēja radīt arī nelielu intrigu Latvijā. Latvija nosauca Zemgu Girgensonu, Rūdolfu Balceru un Kristiānu Rubīnu, un publiski tā arī neatradās neviens, kurš būtu atbildīgs par šo spēlētāju izvēli. Nekā pagalam aplama jau arī tur nebija, Rubīns šosezon tomēr debitēja NHL un noteikti, ka būtu stabils kandidāts uz braukšanu uz OS, lai gan neviens nevar iebilst, ka šobrīd Merzļikins un Balcers kotējas augstāk.

Taču NHL kolektīvajā līgumā bija iekļauts apakšpunkts, ka šādu un tādu apstākļu gadījumā NHL var pārdomāt, un šādi apstākļi pienāca. Covid-19 sāka plosīties arī NHL komandu vidū, liekot vairākiem hokejistiem doties karantīnā un tikt galā ar šo slimību, daudzas spēles nācās pārcelt, un NHL bija jādomā, kad tad šīs pārceltās spēles atkal aizvadīt. Tāpat nevienam īpašu prieku nesagādāja Ķīnas noteiktie skarbie Covid-19 ierobežojumi, kas radīja risku hokejistiem “aizķerties” uz ilgāku laiku Ķīnas teritorijā karantīnā. Šādos apstākļos NHL un spēlētāju arodbiedrība tomēr vienojās, ka uz OS nebrauls. Protams, šis lēmums tika uztverts ar pamatīgu kritikas vilni hokeja līdzjutēju vidū, atradās arī vairāki NHL spēlētāji, kuri publiski iebilda pret sev liegto iespēju cīnīties par olimpiskajām medaļām, taču racionāli saprotams, ka NHL šajā situācijā saskaitīja sev pārāk daudz mīnusu.



Lielākie zaudētāji

Saprotama šeit ir neizpratne par to, kādēļ tad NHL var tā izdomāt, kur tādi Eiropas spēlētāji kā Ovečkins, Draizaitls un Bļugers brauks vai nebrauks. Piemēram, futbolā vislielākie un bagātākie klubi tagad spiesti palikt bez savām zvaigznēm Āfrikas Nāciju kausa dēļ un neko īsti iebilst nevar. NHL priekšrocība ir tāda, ka tā būtībā nekādi nav saistīta ar SOK un IIHF, bet gan ir privāta līga, kas dzīvo pati uz savu roku. Ja kāds vēlas, principā var darīt to pašu – nodibini savu līgu Liepājā vai Daugavpilī, pārliecini hokejistus, ka tur ir vērts spēlēt ārpus IIHF jurisdikcijas (daži miljoni dolāru algā parasti ir labs arguments), un aiziet.

Šajā visā stāstā gan cietusi NHL reputācija Eiropā un tādu īsto hokeja līdzjutēju vidū, taču tā noteikti ir lieta, ar ko NHL gatava samierināties. Galu galā, arī iepriekš bija puslīdz skaidrs, ka NHL prioritāri strādā, vadoties pēc biznesa modeļiem, nevis sportiskajiem apsvērumiem, tāpēc hokejistu nelaišanai uz OS tā īsti nevienu pārsteigt nevajadzētu.

Zaudētāja noteikti ir IIHF, kuras jaunajam prezidentam Lukam Tardifam neizdevās uzlikt sarkanu ķirsi uz sava diplomātijas sertifikāta. Var gan apgalvot, ka IIHF šeit bija zaudējošās pozīcijās no paša sākuma, taču sausais atlikums tik un tā ir tāds, ka IIHF spiesta noskatīties, kā otro reizi pēc kārtas OS vīriešu hokeja turnīrs būs vājāks nekā ikgadējais pasaules čempionāts.

Protams, zaudētāja ir arī pati Pekina, kurā OS organizētāji noteikti bija cerējuši uz NHL zvaigžņu ierašanos. Vai vismaz lielāku skaidrību par to, jo tagad Pekina palika ar kurvīti divus mēnešus pirms spēļu sākuma. No sportiskā viedokļa Ķīnas izlasei gan ir tikai labāk, ka pārējās komandās būs spiestas atbraukt ar saviem otrajiem sastāviem, kamēr Ķīnas izlasē NHL spēlētāju tāpat nebūtu nekādā gadījumā. Vai Ķīnai tas kaut ko mainīs turnīra tabulā, kur tai tiek paredzēta pārliecinoša pēdējā vieta, tas jau ir cits jautājums, taču vismaz mēs būsim izvairījušies no Sidnija Krosbija un Konora Makdeivida apjukuma, izejot laukumā pret tāda līmeņa komandu, kas droši vien zaudētu arī Krosbija un Makdeivida junioru gadu komandām Kanādā.

Sportiskajā ziņā iztrūkumi sastāvā būs visām pārējām 11 izlasēm. Lielākā zaudētāja noteikti ir Kanāda, kas normālā situācijā visu savu sastāvu nokomplektētu no NHL spēlētājiem, līdzīgi var teikt arī par ASV izlasi. Eiropas komandām un Krievijai priekšrocība ir tā, ka tām ir savas vietējās līgas, no kurām savākt visnotaļ plašu spēlētāju klāstu, kamēr Kanādai un ASV tagad neatliks nekas cits, kā vien meklēt spēlētājus, kas izkaisīti pa dažādām līgām. Protams, arī Zviedrijas, Somijas, Čehijas un Krievijas izlases būs krietni citādas bez NHL spēlētājiem, taču tajās parasti tik un tā netrūkst vietējo līgu spēlētāju. Tāpēc, lai cik ļoti krievu mediji satrauktos par ļauno NHL bosu lēmumu atkal neļaut Ovečkinam braukt uz OS, principā tieši Krievijai ar tās KHL resursiem vajadzētu būt labākajās pozīcijās.

Tādām izlasēm kā Slovākijai, Šveicei un Vācijai NHL spēlētāji parasti ir daži, taču viņu ieguldījums komandā parasti ir daudz svarīgāks nekā lielvalstu superzvaigznēm. Piemēram, Kanāda bez Krosbija vai Krievija bez Ovečkina tomēr ir pavisam kaut kas cits nekā Vācija bez Draizaitla, kurš ir tālu priekšā visam pārējam Vācijas hokejam (Vācijas hokejā gan netrūkst vairāku jauniešu, kuri šo starpību tuvākajos gados varētu samazināt). Nu, un arī Latvijai šoreiz palikšana bez NHL spēlētājiem iecirtīs vērā ņemamu robu sastāvā – ideālā situācijā Latvija varētu nokomplektēt gandrīz pilnu maiņu no NHL hokejistiem, ar kuru mest izaicinājumu hokeja grandiem.


Iepriekšējās OS un to vieta hokeja vēsturē

Kā jau minēts, arī pagājušajās olimpiskajās spēlēs nācās iztikt bez NHL spēlētāju līdzdalības, turklāt spēlēt nevarēja arī Krievijas izlase, vismaz ne ar savu nosaukumu. Krievijas hokejisti ieradās kā Olimpisko atlētu no Krievijas izlase, kas startēja zem neitrāla karoga, kas bija sods par Krievijas valsts sistemātisku antidopinga programmas pārkāpšanu.

Dienvidkorejā aizvadītais OS hokeja turnīrs izvērtās ar visnotaļ daudziem pārsteigumiem, taču mājinieku panākumi nebija to vidū. Dienvidkoreja tā arī palika pēdējā vietā ar vārtu attiecību 3:19. Galvenā favorīte OAR komanda zaudēja jau savā pirmajā mačā pret Slovākiju, taču slovākiem tas neko daudz nepalīdzēja, jo šajā grupā savas iespējas teicami izmantoja Slovēnija, pieveicot Slovākiju un ASV.

Līdz ceturtdaļfinālam gan izdevās aizsniegties Norvēģijai, kas slovēņus pēc tam pieveica papildlaikā, taču tobrīd jau bija sācies citas izlases uzvaru gājiens. Vācijas izlase astotdaļfinālā papildlaikā pieveica Šveici, ceturtdaļfinālā tādā pašā veidā tika garām Zviedrijai, pusfinālā ar 4:3 pieveica Kanādu un finālā tikās ar krieviem. Vācija finālā 57. minūtē izvirzījās vadībā, turklāt vēl nokļuva vairākumā, un likās, ka nu tik būs. Taču nebija – krievi pēdējā minūtē atspēlējās un uzvarēja papildlaikā, tiekot pie zelta. Zelta vārtus guva Kirils Kaprizovs.

Desmit labāko punktu guvēju vidū bija tikai viens Vācijas spēlētājs – Patriks Hāgers. Viņa karjerā pēc olimpisko spēļu sensācijas nekas īsti nemainījās un viņš turpināja būt vidēji rezultatīvs spēlētājs Vācijas DEL līgā. Neviens Vācijas izlases spēlētājs netika izvēlēts turnīra simboliskajā izlasē, kas sudraba medaļu ieguvējai ir visnotaļ rets notikums, un neviena individuālā zvaigzne no šī turnīra Vācijas izlasē arī tā īsti neizveidojās.

Protams, vēstures grāmatās Vācijas sudraba medaļa tā arī saglabāsies, taču tā vienmēr būs kopā ar labi pamanāmu priedēkli, proti, medaļa tika iegūta ne visspēcīgākajā konkurencē. Jārēķinās, ka līdzīgi būs arī šoreiz