Latvijas hokeja izlase Olimpiskajās spēlēs

Foto: TT

Pirms diviem mēnešiem Latvijas hokeja izlase uz “Arēna Rīga” ledus ar rezultātu 2:1 pieveica Franciju un kvalificējās Pekinas Olimpiskajām spēlēm, kuras norisināsies jau nākošā gada februārī. Kamēr nepacietīgi gaidām olimpisko gatavošanos un pašu turnīru, atskatīsimies, kā mūsu izlasei ir veicies iepriekšējās Olimpiskajās spēlēs kopš neatkarības atjaunošanas.

Kopumā Latvijas izlase ir piedalījusies četrās Olimpiskajās spēlēs un izlaidusi tikai iepriekšējo turnīru, kas 2018.gadā norisinājās Dienvidkorejas pilsētā Phjončhanā, jo piedzīvoja sāpīgu zaudējumu kvalifikācijā Rīgā pret Vāciju ar rezultātu 2:3.

2002.gads, Soltleiksitija

Pēc neatkarības atjaunošanas, kad spēles norisinājās Lillehammerē (1994.) un Nagano (1998.), Latvijas hokeja izlase vēl tikai kāpa pa divīziju kāpnēm uz augšu, lai tiktu līdz elitei, tādējādi bija maz cerību šo izlasi ieraudzīt ātrāk par Soltleiksitiju. Taču ilgais ceļš neļāva vilties, jo Haralds Vasiļjevs un iepriekš Leonīds Beresņevs bija izveidojuši modeli, kas bija nonācis līdz nacionālās izlases augstākajam punktam – olimpiskajām spēlēm. Tiesa, Vasiļjevam nebija tā laime kopā ar komandu debitēt šajā notikumā, jo tā laika Latvijas Hokeja federācijas (LHF) prezidents Kirovs Lipmans izvēlējās uzticēt komandu zviedram Kurtam Lindstrēmam. Skaidrs, ka hokeja izlases pievienošanās olimpiskajai delegācijai to ļoti ievērojami palielināja, tiesa, svinīgajā atklāšanas ceremonijā to nevarēja uzskatāmi apskatīt, jo no izlases pievienojās vien kapteinis Harijs Vītoliņš, kuram tika uzticēts karognesēja gods.

Lai nu kā, olimpiskā debija noritēja veiksmīgi, jo vārtos ar Sergeju Naumovu, kurš atvairīja 26 no 28 metieniem, pirmajā spēlē Latvija svinēja panākumu pret Austriju ar 4:2. Uz otro spēli pret spēcīgo Slovākiju mūsu izlase pastiprinājās ar NHL spēlējošajiem aizsargiem Kārli Skrastiņu un Sandi Ozoliņu, kuri uzreiz deva pienesumu (Ozoliņam četras (!) rezultatīvas piespēles), un favorīti, otrajā trešdaļā esot vadībā ar rezultātu 6:3, spēles beigās tika pārsteigti ar rezultatīvu neizšķirtu 6:6. Pret izšķirošo spēli par ceturtdaļfinālu izlasei brauca palīgā arī Karolīnas “Hurricanes” vārtsargs Artūrs Irbe, taču arī viņš nebija glābējs, jo izlase daudz kļūdījās un savā turnīra sliktākajā spēlē piekāpās Vācijai (1:4), bet dusmas izgāza “mierinājuma” spēlē par devīto vietu pret Ukrainu (9:2), noslēdzot olimpisko debiju ar “+” zīmi.      

2006.gads, Turīna

Kopš Soltleiksitijas LHF bija paspējusi nomainīt Lindstrēmu, dodot otru iespēju Beresņevam, kura vadībā Latvija kvalifikācijas ciklā neaizmirstamajā spēlē Rīgas Sporta pilī ar 5:4 uzvarēja Baltkrieviju un izcīnīja biļeti uz Turīnu. Latvija pa aizvadītajiem četriem gadiem pasaules elitē bija ieguvusi labu reputāciju, iegūstot arī tiesības 2006.gadā Rīgā rīkot pasaules čempionātu. Bet pirms tam Turīnā gan sevi pierādīt nesanāca tā kā gribētos, kaut sastāvs bija viens no labākajiem.

Tiesa, turnīru mūsējie iesāka izcili, izcīnot neizšķirtu 3:3 pret ASV, kuras rindās mirdzēja NHL klubu zvaigznes, taču Latvijai atspēlēties no 0:2 palīdzēja Irbes sniegums vārtos un Atvara Tribuncova un Aleksandra Ņiživija precīzie raidījumi. Herberts Vasiļjevs iemeta vēl vienus vārtus, bet ASV nekas vairāk par neizšķirta atgūšanu tā arī neizdevās. Ilgi gan šai pasakai nebija lemts turpināties, un turnīra turpinājumā sekoja zaudējumi un iekšējie konflikti viens pēc otra, kas turnīra beigās noveda pat līdz zaudējumam pret Kazahstānu (2:5) un pēdējai vietai visā turnīrā. Piecās spēlēs kopā ielaistie 29 vārti daudz ko pasaka par komandas aizsardzību… Pēc šī turnīra tika atlaists Beresņevs (bez pārsteigumiem), vairāki spilgti spēlētāji noslēdza savas karjeras, un izlasē notika paaudžu maiņa. Tādējādi var teikt, ka ceļš uz olimpisko turnīru bija skaistāks nekā parādītais sniegums Turīnā.

2010.gads, Vankūvera

2009.gada pasaules čempionātā izcīnītā augstā septītā vieta (atkārtots labākais Latvijas izlases sasniegums PČ) ļāva cerēt, ka nākošā gada Olimpiskajās spēlēs Kanādā no hokejistiem varam gaidīt labu sniegumu un ceturtdaļfinālu. Galvenā trenera amatā toreiz strādāja Oļegs Znaroks, par komandas kapteini iecelts Dzelzs vīrs Kārlis Skrastiņš, bet vārtos stabils pirmais numurs bija Edgars Masaļskis. Grupā kopā ar Krieviju, Čehiju un Slovākiju Latvija, diemžēl, palika pēdējā vietā. Turnīrs jau sākās ar aukstu dušu pret mūždien neērto Krievijas izlasi, kas Masaļska vārtos sabēra astoņas ripas, kamēr Latvija atbildēja ar diviem precīziem raidījumiem (Herberts Vasiļjevs un Ģirts Ankipāns) Jevgēnija Nabokova sargātajā cietoksnī. Turnīra turpinājumā bija jācīnās pret Jaromiru Jāgru un Co jeb Čehijas izlasi, kura jau pirmajā periodā Masaļskim vārtos lika kapitulēt trīs reizes. Lai arī otrajā trešdaļā ar precīziem metieniem prettriecienu deva Kristaps Sotnieks un Ģirts Ankipāns, tomēr izlieto ūdeni vairs neizdevās sasmelt, un spēle noslēdzās ar zaudējumu (2:5). Vārtus pretinieku rindās guva NHL spēlētāji – Davids Krejči (Bostonas “Bruins”), Tomašs Plekaņecs (Monreālas “Canadiens”), Tomašs Kaberle (Bostonas “Bruins”), Patriks Eliašs (Ņūdžersijas “Devils”), bet vēl viens vārtu guvējs čehu leģenda Jaromirs Jāgrs tobrīd spēlēja KHL klubā Omskas “Avangard”.

Grupas pēdējā spēlē mūsu izlasei pretī stājās Slovākija, kas iepriekš bija pamanījusies uzvarēt arī Krievijas izlasi (2:1). Diemžēl, Latvijas izlasei nebija nekādu argumentu pret Jana Filca vadīto vienību, kura Vankūverā sasniedza savu olimpisko spēļu labāko rezultātu – ceturto vietu. Vairākas mūsu spēlētāju kļūdas un pārkāpumi deva trīs vairākuma iespējas slovākiem, kuri izmantoja divas no tām, bet viņu vārtsargs Jaroslavs Halāks tika galā ar visiem (21) mūsu komandas metieniem, rezultātā pretinieki uzvarēja ar 6:0. Turnīra formāts piedāvāja vēl vienu spēli cīņā par ceturtdaļfinālu, un jau otro reizi turnīrā bija jāspēkojas pret Čehiju. Salīdzinot ar pirmo spēli (2:5), latvieši bija daudz vairāk koncentrējušies aizsardzībā, kā arī Edgaram Masaļskim aizvadot vienu no savām labākajām spēlēm (atvairīti 47 no 50 metieniem), izdevās spēli novest līdz papildlaikam (2:2), kurā gan Krejči spēles 66.minūtē guva vārtus, ripai izlidojot cauri mūsu vārtsarga kājsargiem, un Latvija turnīrā nedaudz nepelnīti palika pēdējā 12. vietā.     

2014.gads, Soči

Pēc piecu gadu ilga kopdarba šķīrās izlases un galvenā trenera Oļega Znaroka ceļi, dodot iespēju izlasē ienākt pavisam jaunām vēsmām komandas darbā, jo vadību pirmo reizi pārņēma hokeja dzimtenes pārstāvis Teds Nolans. Jau pirmajās intervijās kanādiešu speciālists pauda nostāju, ka nevienam vieta izlasē nav garantēta, jo viņš vērtēs katra spēlētāja cīņassparu katrā spēles epizodē nevis pagātnes sasniegumus. Tādējādi uz Sočiem izlasē nokļuva tādi izteikti enerģijas vīri kā – Koba Jass, Rolands Ķēniņš, bet komandas motivēšanai ļoti svarīgs bija Sanda Ozoliņa faktors, aizsargam kļūstot ne tikai par komandas kapteini, bet arī visas Latvijas delegācijas karognesēju atklāšanas ceremonijā.

Komandas gars bija sajūtams visā olimpiskā notikuma garumā, sākot jau ar pirmo spēli pret Šveici, kurā komanda cīnījās viens par otru, kā arī aizstāvēja savu vārtsargu Masaļski, kurš spēles gaitā cieta no pretinieku uzbrukumiem un bieži palika bez ķiveres. Diemžēl, mūsu komandai pietrūka nieka septiņas sekundes, lai paliktu sausā un iegūtu vismaz punktu pret Šveici, jo Simons Mozers no vārtu priekšas paspēja ievirzīt ripu vārtos. Otrā spēlē pret ierastajiem pretiniekiem čehiem spēle padevās rezultatīvāka, vārtus gūstot Jānim Spruktam un Herbertam Vasiļjevam, bet gandrīz divreiz vairāk pretinieku metienu (39 pret 20) rezultējās Čehijas uzvarā ar rezultātu 4:2. Grupas pēdējā spēlē pret Zviedriju Masaļski vārtos nomainīja Kristers Gudļevskis, kuram pretī stājās viens no pasaules top vārtsargiem Henriks Lundkvists. Pirmajā periodā abas komandas spēkojās līdzīgi, Zviedrijai vārtus gūstot Patrikam Berlundam, bet Latvijas atbildi ar skaistu solo manevru realizēja Lauris Dārziņš. Lai arī otrā perioda sākumā mūsu izlase izvirzījās vadībā pēc skaisti pielabota metiena no Sprukta puses, taču kopumā zviedri ātri atguvās un noslēdzošo trešdaļu sagaidīja pie sev komfortablā rezultāta 4:2. Mazu intrigu vēl latvieši saglabāja pēc Zemga Girgensona realizētā metiena pēc cīņas vārtu priekšā, taču Aleksandrs Edlers spēles noslēgumā pielika punktu spēlei ar Zviedrijas uzvaru (5:3).

Tāpat kā Vankūverā arī Sočos Latvijas izlasei bija iespēja revanšēties savas grupas pretiniecei cīņā par tikšanu uz ceturtdaļfinālu, un tā šoreiz bija Šveice. Ja iepriekš Šveice nebija nevienā spēlē nebija ielaidusi vairāk par vieniem vārtiem, tad pret Latviju šoreiz tā kapitulēja divas reizes jau pirmajā periodā. Vispirms aizsargs Oskars Bārtulis ar tālu metienu caur aizsegu pārspēja Jonasu Hilleru, bet nedaudz vēlāk Lauris Dārziņš izmantoja vairākuma izspēli, pārspējot vārtsargu no asa leņķa. Neraugoties uz to, ka šveicieši metās uz priekšu atspēlēties, mūsu izlase spēlēja disciplinēti (visā spēlē tikai viens divu minūšu noraidījums), kas neļāva pretiniekiem spēlēt vairākumā. Lai arī vienus vārtus Martins Pliss savai valstsvienībai atguva, tomēr Latvija noturēja savu cietoksni neskartu, un spēles beigās, Dārziņš iemetot ripu tukšos vārtos, ļāva faniem priecāties par uzvaru (3:1) un ceturtdaļfinālu pret Kanādu.

Pret Kanādu Nolans izvēlējās vārtos sūtīt Gudļevski, un noteikti neviens viņam šo izvēli nekad nepārmetīs, jo Kristers aizvadīja savu karjeras zvaigžņu stundu. Latvijas izlase parādīja raksturu un cīņassparu, uz ko tik ļoti vienmēr norādīja galvenais treneris. Pirmos vārtus spēles 14.minūtē guva Kanāda (Patriks Šarps), taču Dārziņš realizēja elegantu izgājienu vienatnē pret vārtsargu Keriju Praisu un panāca neizšķirtu 1:1. Šāds rezultāts arī turējās lielāko spēles daļu, liekot pasaulei sociālajos tīklos meklēt atbildes uz jautājumiem, kur atrodas Latvija un kas ir Gudļevskis? Spēles 54.minūte pēc vairāk kā 50 metienu lietus arī Kristera baterijas bija beigušās, un Šī Vēbers atnesa Kanādai smagu uzvaru ar rezultātu 2:1, bet Latvija varēja lepoties ar astoto vietu un parādītu lielisku sniegumu pret nākošajiem olimpiskajiem čempioniem.