Latvijas izlase “EČ 2004”

Foto: TT

Viens no lielākajiem Latvijas sasniegumiem sportā ir mūsu futbola izlases kvalificēšanās Eiropas čempionātam, kas 2004.gadā norisinājās Portugālē. Ar šodienas acīm skatoties, tas joprojām šķiet kā brīnums, kura atkārtošanās liekas tāla un tuvākajos gados neaizsniedzama virsotne mūsu futbolistiem, bet, lai būtu uz ko tiekties, atskatīsimies, kā izlase nokļuva un cīnījās Eiropas četrgades lielākajā forumā.

Sastāvs

Latvijas izlasei nekad nav bijušas lielas spēlētāju rezerves, tāpēc šis sastāvs jau vairākus gadus spēlēja kopā daudzu turnīru kvalifikācijās, bet galvenais treneris Aleksandrs Starkovs pēc sešu gadu asistēšanas izlases galvenajiem treneriem komandu pārņēma pēc 2002.gada Pasaules kausa kvalifikācijas, nomainot angļu speciālistu Geriju Džonsonu, kurš izlasi vadīja vien divus gadus.

Uz čempionātu Latvijas izlases sastāvs bija viens no pieredzējušākajiem, kurā jaunākais futbolists bija 24 gadus vecais uzbrucējs Māris Verpakovskis, bet vecākais 34 gadu vecumā bija aizsargs Mihails Zemļinskis (“Skonto”). Izlases 23 futbolistu sarakstā gandrīz puse (11) pārstāvēja Latvijas virslīgas klubus (septiņi spēlētāji no “Skonto”), bet netrūka arī vairāki skaļāku klubu pieraksti – Kijevas “Dinamo” (Māris Verpakovskis), Maskavas CSKA (Juris Laizāns), Anglijas “Southampton” (Marians Pahars) un “Fullham” (Andrejs Štolcers), kā arī Telavivas “Maccabi” (Andrejs Prohorenkovs). Jāpatur prātā, ka izlases viens no labākajiem aizsargiem Igors Stepanovs ne tik sen pārstāvēja leģendāro Londonas “Arsenal”, bet sezonā pirms čempionāta tika nodots īrē uz Beļģijas klubu “Beveren”.  Vārtsargu līnijā stabils pirmais numurs bija 28 gadus vecais Krievijas Premjerlīgas kluba “Rostov” vārtsargs Aleksandrs Koļinko, bet kopumā izlasē viņš nospēlēja 94 spēles, gandrīz 10 gadus izlasē spēlējot kā pirmais vārtsargs.

Kā izlase kvalificējās turnīram?

Vēlreiz, pasvītrojot milzīgo konkurenci uz iekļūšanu Eiropas čempionātā, jāatzīmē, ka 2004.gada turnīrā varēja piedalīties tikai 16 labākās komandas (no 2016.gada 24 komandu formāts), tādējādi aiz borta palika daudzas spēcīgas izlases, kā piemēram, Turcija, Beļģija, Polija u.c. Latvijas izlase kvalifikācijā no D groza tika ielozēta vienā grupā ar Zviedriju, Poliju, Ungāriju un Sanmarīno. Ja mēs akli vadāmies pēc tā laika pasaules (FIFA) ranga, tad Latvijas izlasei ar 97.vietu pasaulē uz papīra vajadzētu pacīnīties par trešo vietu ar no pasaules augstumiem lejā slīdošo Ungāriju (64.), atstājot aiz sevis pundurvalstiņu Sanmarīno (163.), bet cienīgi nospēlēt ar abām favorītēm, kas bija pat piedalījušās 2002.gada pasaules kausā – Zviedriju (22.) un Poliju (35.). Realitātē Aleksandra Starkova trenētie vīri nospēlēja daudz labāk nekā cerēts.

Skaidrs, ka Latvijas izlases galvenais ierocis arī toreiz bija aizsardzība, un 10 gūtie vārti grupas kvalifikācijas 8 spēlēs to lieliski apliecina. Kvalifikācijas ievads iesākās ar pamatīgu aizsardzības valni Skonto stadionā pret favorīti Zviedriju, kas ļāva noturēt bezvārtu neizšķirtu 0:0. Nākošajā spēlē Varšavā Juris Laizāns ar lielisku sitienu pāri Polijas vārtsargam atnesa izlasei negaidītu uzvaru, bet pret Sanmarīno pašiem nemaz vārti nebija jāgūst, jo spēles 89. minūtē Karlo Valentini iesita savos vārtos, un Latvija ar izbīli uzvarēja. Nākošajā spēlē Andreja Prohorenko un Imanta Bleideļa divi vārti deva pārliecinošāko kvalifikācijas uzvaru ar 3:0 pret Sanmarīno. Turpinājumā mūsu izlasi uz zemes nolaida Ungārija, kas no 0:1 (vārtus guva Māris Verpakovskis) panāca 3:1. Arī Polija atriebās par zaudējumu savā laukumā (2:0), un pirms pēdējām divām spēlēm Latvija ar 10 punktiem atradās vien ceturtajā vietā. Taču uzvaras cikla beigās ar Verpakovska trīs vārtiem divās spēlēs pret Zviedriju (1:0) un Ungāriju (3:1) ļāva izcīnīt otro vietu grupā un tikt pie “būt vai nebūt” spēlēm pret favorīti Turciju. Šajā duelī vēl vairāk savas akcijas pacēla Verpakovskis, kurš pirmajā spēlē Rīgā guva spēles vienīgos vārtus, bet izbraukumā viņš un visa komanda paveica lielāko brīnumu – esot iedzinējos ar 0:2 vēl spēles 65.minūtē, Latvijas izlase atspēlējās 12 minūšu laikā, vārtus gūstot Jurim Laizānam un Verpakovskim, kā rezultātā apklusināti gandrīz 18 tūkstoši Stambulas arēnā sanākušo fanu un ar neizšķirtu 2:2 izcīnīta biļete uz finālturnīru.

Spēles čempionātā

Izlase čempionātā tika ielozēta vienā grupā ar Vāciju, Nīderlandi un Čehiju. Vienīgā turnīra debitante turnīru iesāka Aveiro pilsētā 31 grāda svelmē ar spēli pret tā brīža FIFA ranga 11.numuru Čehiju. Latvija ar labu aizsardzību novadīja pirmo puslaiku līdz kompensācijas laikam, kurā spēles pirmos vārtus no vārtu priekšas pēc lieliskas Prohorenkova piespēles no kreisā flanga guva kvalifikācijas spīdeklis – Verpakovskis. Lai arī čehi uzbruka daudz aktīvāk, mūsu izlasei izdevās turēties vadībā arī otrajā puslaikā. Diemžēl čehu lielais teritoriālais spiediens rezultējās “Liverpool” uzbrucēja Milana Baroša gūtajos vārtos, un ilgi nebija jāgaida arī līdz cita uzbrucēja Mareka Hainza vārtiem, kas spēles 85.minūtē izbeidza visu intrigu.

Vislabāk čempionātā Latvija nospēlēja otrajā mačā, kurā ar neizšķirtu 0:0 tā izbojāja futbola svētkus varenajai Vācijas izlasei ar leģendāro Oliveru Kānu vārtos. Pirmkārt, neielaist vārtus pret tādiem meistariem, kā Mihaels Ballaks, Kevins Kuranji vai Miroslavs Kloze jau vien likās kā sapņu piepildījums. Otrkārt, pašu spēle ne tikai aizsardzībā, bet arī uzbrukumā padevās teicami, kameru tuvplānā bieži vien nokļūstot reaktīvajam Verpakovskim, kuru, šķiet, ar bumbu nevarēja noķert neviens Vācijas izlases aizsargs, un vismaz vienā no epizodēm Māra kritiens soda laukumā pēc rupjas aizsarga darbības tā vien prasījās pēc 11 metru soda sitiena piešķiršanas uz Kāna sargātajiem vārtiem. Jāpiemin, ka Vācija šokējoši arī netika ārā no grupas.

Līgo vakarā pret vēl zvaigžņotāku izlasi Nīderlandi gan mūsu izlasei nebija ko likt pretī, jau pirmajā puslaikā ielaižot divus Mančesteras “United” uzbrucēja Rūda van Nistelroja sitienus Koļinko sargātajos vārtos, un lielā mērā visi jautājumi par spēles uzvarētāju bija izšķirti, jo arī sitienu attiecība (vārtu rāmī 2 pret 16) neradīja nekādas cerības mūsējiem. Spēles noslēgumā punktu pielika Roja Makaja gūtie vārti, un Latvijas izlase devās mājās. Taču kopumā, protams, šis čempionāts un ceļš uz to paliks līdzjutēju atmiņās ar pozitīvām emocijām un cerēsim, ka šos futbola svētkus vēl atkārtosim tuvākajā nākotnē.