Aizraujošākie Čempionu līgas fināli

Foto: TT

Jau šajā ceturtdienā sākas biļešu pārdošana uz Čempionu līgas šīs sezonas gaidītāko spēli – finālu, kas 28.maijā norisināsies “Stade de France” stadionā Francijā, bet, kamēr pusfinālos noskaidrojam fināla dalībnieces, atskatīsimies uz dažiem aizraujošākajiem fināliem šī turnīra vēsturē.

Londonas “Chelsea” – Minhenes “Bayern” 1:1 (4:3), 2012. gads

Pirms desmit gadiem finālā satikās komandas, kuras jau ilgāku laiku bija cīnījušās bez Čempionu līgas trofejām, ja Minhene iepriekš to izcīnīja 2001.gadā, tad Londonas klubs šādu triumfu nebija baudījis nekad. Dueli skaļāku padarīja tas, ka fināls norisinājās pie vienas no fināla dalībniecēm (Minhenes “Allianz arena”), un šāda sakritība Čempionu līgas finālos ir ļoti liels retums, jo fināla norise tiek izvēlēta vairākus gadus iepriekš. Minhenes fani nepievīla, jo visa arēna mirdzēja “Bayern” kluba krāsās ar vairāk kā 62 tūkstošiem fanu, kas dzina “Bayern” zvaigznes uz priekšu visās spēles situācijās. Milzīgais fanu atbalsts tribīnēs pārvērtās arī par mājinieku pārsvaru laukumā gan bumbas kontrolē (64% – 36%), gan sitienos pa vārtiem (23 – 6) un jo īpaši stūra sitienos (20-1), tomēr rezultāts līdz pat spēles beigu daļai turējās 0:0. Bet interesantākie spēles notikumi bija tikai priekšā, jo 83.pamatlaika minūtē vārtus ar galvu soda laukumā pēc lieliska Bastiana Švainštaigera piespēles guva rezultatīvais Tomass Millers.

Sešas minūtes vēlāk Minhenes svētkus pretējā laukuma galā pārtrauca Didjē Drogba, kurš pēc vienīgās stūra sitiena izspēles ar galvu skaisti pārvirzīja bumbu Manuela Noiera vārtos, liekot komandām izspēlēt papildlaiku. Arī tajā “Bayern” bija pārāki, un, “Chelsea” zvaigznei Drogba izdarot pārkāpumu savā soda laukumā, Arjēns Robens ieguva pat zelta iespēju izpildīt 11 metru soda sitienu, taču Petrs Čehs vārtos bija lielisks lēcienā, atvairot kreisajā stūrī lidojošo sitienu. Spēle nonāca līdz soda sitienu sērijai, kur tāpat kā spēlē vadībā izvirzījās Minhenes futbolisti, un likās, ka beidzot trofeju varēs celt virs galvas, taču ar Ivica Oliča un Švainstaigera sitieniem ar veiksmes palīdzību galā tika “Chelsea” vārtsargs Čehs, un mača varonis Drogba ar precīzu raidījumu Noiera vārtu stūrī pielika punktu šai spēlei ar pirmo “Chelsea” Čempionu līgas trofeju, šokējot Minhenes “Bayern” viņu pašu mājās.

Minhenes “Bayern” – Dortmundes “Borussia” 2:1, 2013. gads

Pēc iepriekšējā gadā piedzīvotā zaudējuma pret “Chelsea” tikpat zvaigžņotā Minhene atkal atgriezās finālā, lai ar titulu liktu faniem aizmirst par sāpīgo zaudējumu iepriekš. Šoreiz fināls norisinājās Anglijā Vemblija stadionā un pretiniekos Dortmunde ar daudzsološo uzbrucēju Robertu Levandovski (4 gūti vārti pusfinālā pret Madrides “Real”) un Jurgenu Klopu galvenā trenera arodā, kuram šis bija pirmais fināls. Lai arī “Bayern” bija izteikta favorīte, taču šim pašam komandas sastāvam zemapziņā joprojām stāvēja zaudējumi finālos 2010. un 2012.gadā. Spēlē neliels pārsvars bija Minhenei taču pirmais puslaiks pagāja bez vārtu guvumiem.

Otrajā puslaikā sākuma daļā horvāts Mario Mandžukičs pēc lieliskas Robena piespēles soda laukumā 60.minūtē guva vārtus. Astoņas minūtes vēlāk dzelteni melnā fanu armija varēja uzgavilēt, jo komandas nopelnīto 11 metru soda sitienu realizēja centra pussargs Ilkajs Gindoans. Spēles pamatlaiks tuvojās savai izskaņai, kad savu atmaksas brīdi piedzīvoja daudzkārt pieminētais nīderlandiešu uzbrucējs Robens, kurš, izlaužoties cauri Dortmundes aizsargiem, aizripināja bumbu garām arī vārtsargam Romānam Veidenfelleram un panāca vajadzīgo pārsvaru 2:1, ar ko arī spēle noslēdzās.

“Liverpool” – AC “Milan” 3:3 (3:2), 2005. gads

Katrs fināls jau pats par sevi ir aizraujošs un pilns ar intrigām, jo komandas un spēlētāji šajā spēlē raksta Eiropas futbola vēsturi un katrs vēlas tajā atrast sev vietu, bet šis fināls pirms 17 gadiem parādīja, cik sports var būt neparedzams un ka spēle tiek spēlēta uz laukuma nevis uz papīra. Milāna toreiz bija vieni no lielākajiem futbola dūžiem, savam sastāvam piesaistot pasaules labākos spēlētājus, kamēr “Liverpool”, lai arī bija laba komanda ar tās kapteini Stīvenu Džerardu priekšgalā, tomēr Anglijas Premjerlīgā finišēja salīdzinoši zemajā 5.vietā. Finālā Turcijas pilsētā Stambulā uz laukuma Milānai bija tādas leģendas kā Kaka, Andrea Pirlo, Andrijs Ševčenko u.c. un zvaigžņotais kolektīvs ilgi nevilcinājās, lai noņemtu jautājumus par spēles uzvarētāju, pēc pirmā puslaika dodoties atpūtā ar komfortablu 3:0 pārsvaru (vārtus guva itālietis Paolo Maldini, un vēl divus pievienoja argentīniešu uzbrucējs Ernanu Krespo).

Pēc puslaika Rafa Beniteza vadītie vīri uzsāka varenu 6 minūšu pakaļdzīšanos, sākot jau ar kapteiņa Džerarda ar galvu gūtajiem vārtiem, turpinot ar uz maiņu nākušā Vladimira Šmicera tālšāvienu, bet noslēgumā ar Ksavi Alonso atkārtotu raidījumu Didas sargātajos vārtos pēc nerealizēta 11 metru soda sitiena, kuru nopelnīja kluba talismans Džerards. Vēlāk abām komandām radās vēl vairākas labas izdevības, bet vārti netika gūti, un spēle nonāca līdz papildlaikam. Slapjajā zālājā teju 100% izdevību neizmantoja Ševčenko, uzsitot bumbu virsū tieši “Liverpool” poļu vārtsargam Ježijam Dudekam, kurš atradās uz vārtu līnijas. Arī pēcspēles sitienos Dudeks bija līmenī ar savu enerģisko kustēšanos vārtos, jaucot prātu sitiena izpildītājiem, kā rezultātā Pirlo un Ševčenko nerealizēja savus sitienus, un Stambulas brīnums, kā to dēvē futbola pasaulē, bija noticis – “Liverpool” no 0:3 izcīnīja savu piekto (kopā seši) Čempionu līgas titulu.

Mančestras “United” – Londonas “Chelsea” 1:1 (6:5), 2008. gads

Šo komandu savstarpējās cīņas vienmēr var un varēs saukt par klasiku, bet, ja tas vēl ir Čempionu līgas fināls, tad jautājumi par intrigu ir lieki. Vārtos Petrs Čehs pret Van Der Sāru, aizsardzībā Džons Terijs pret Rui Ferdinandu, uzbrukumā Drogba pret Krištianu Ronaldu un vēl daudz citas zvaigznes. Laukumā bija vērojama līdzīga komandu cīņa, bet pirmās 20 minūtes pagāja bez bīstamiem momentiem, un lielāki asumi un emocijas uzbangoja nedaudz vēlāk, kad Pols Skolzs augstu gaisā ar elkoni ietriecās franču futbolistā Klodā Makelelē, nopelnot dzelteno kartiņu. Īsi pēc tam Ronaldu atklāja rezultātu ar galvu, no soda laukuma pārspējot Čehu. “Chelsea” nepalika parādā, un puslaika izskaņā Franks Lampards, ieskrienot pretinieku soda laukumā, izmantoja sarkano velnu aizsargu apmulsumu un pārspēja Van Der Sāru 1:1.

Otrajā puslaikā bija novērojami daudzi asumi un sāpīgas sadursmes, kurās visai bieži cieta Ronaldu. Papildlaikā vārtu augšējo pārliktni norībināja Lampards, bet otrā galā Terijs nepieļāva vārtu zaudējumu, ar galvu aizsniedzoties līdz bumbai pēc uz maiņu iznākušā Raiena Gigsa sitiena. Zaudējumu līdera ziņā gan Londonas klubs piedzīvoja, jo vienā no konflikta epizodēm Drogba atļāvās iesist pliķi Vidičam un saņēma sarkano kartīti, tādējādi vairs nevarot piedalīties atlikušajā spēlē. Pēcspēles sitienos Ronaldu raidīto sitienu uzminēja Čehs, un “Chelsea” sērijas pēdējā sitienā atlika iesist vārtus, lai celtu trofeju virs galvas, taču komandas kapteinis Terijs, neveikli paslīdot uz slapjā zālāja, trāpīja pa vārtu stabu. Iniciatīva pārgāja Mančestras kluba pusē, un pirmo un pēdējo kļūdu šajā sērijā pieļāva skandalozais uzbrucējs Nikola Anelka, kā rezultātā Sera Aleksa Fergusona trenētie vīri varēja priecāties par Eiropas prestižāko trofeju.