UFC čempions Nganū pēc uzvaras ringā turpina vēl lielāku cīņu – pret saviem bosiem

Foto: TT

Frensiss Nganū nedēļas nogalē piedalījās UFC 270 cīņu šovā, kur sīkstā cīņā aizstāvēja savu smagsvaru čempiona titulu un nostiprināja savu statusu kā šobrīd draudīgākajam spēkam organizācijā. Tiesa, UFC šobrīd ir organizācija, ko viņš tā īsti vairs nemaz nepārstāv, jo pieprasa jaunu līgumu, kā arī labprāt izmanto iespēju publiski spēlēties ar ideju par cīņu Nganū-Taisons Fjūrijs.



UFC 270 rezultāts

Frensiss Nganū (17-3) smagsvaru čempiona titulu ieguva iepriekšējā gadā, pieveicot Stipi Miočiču, ko paveica ar nokautu. Tagad viņam pretim stājās cits franču cīkstonis Cirils Ganē (10-1), kurš bija pagaidu čempiona statusā. Nganū pēc cīņas atzina, ka treniņnometnes laikā mocījies ar savainojumiem, kas likuši viņam izvēlēties citādu taktiku šajā cīņā, turklāt Ganē izrādījās visnotaļ ciets rieksts.

Nganū pazīstams kā viens no UFC draudīgākajiem sitienu izpildītājiem, taču pret Ganē viņš daudz pielietoja savas cīņas sporta prasmes. Lai arī likās, ka pirmajos divos raundos Ganē bija ieguvis pārsvaru, turpinājumā Nganū bija pārāks. Tika aizvadīti visi pieci raundi, un Nganū uzvarēja ar vienbalsīgu tiesnešu lēmumu. Interesantā kārtā tas viņa UFC karjerā noticis pirmoreiz – visas iepriekšējās uzvaras tika gūtas vai nu ar nokautu vai arī ar sāpju paņēmienu.

35 gadus vecais Francijas kamerūnietis Nganū ar šo uzvaru iecementēja sevi kā vienu no UFC balstakmeņiem laikā, kad organizācija vairs nevar rēķināties ar lielo superzvaigžņu Konora Makgregora un Habiba Nurmagomedova regulāru klātbūtni. Jāpiemin, ka Nganū uzvara nemaz nebija tik pašsaprotams notikums, un bukmeikeru prognozēs Ganē pat bija izlikts kā neliels favorīts. Taču principā vēl interesantāks par cīņas rezultātu izrādījās honorāru sadalījums.


Sportistu honorāri un UFC kritika

Arvien vairāk ASV štatos zūd prasība cīņu organizētājiem publiskot honorārus, ko saņem cīkstoņi. Tie ir oficiālie skaitļi, kas, piemēram, lielajās boksa cīņās īsti neatspoguļo realitāti, jo boksa superzvaigznes parasti arī saņem daļu no TV un reklāmas ienākumiem, kas būtiski palielina viņu atalgojumu par aizvadīto cīņu. Savukārt UFC ir citāda sistēma nekā boksā, un UFC arī vairākkārt izpelnījusies pozitīvu novērtējumu kā sava sporta veida sakārtotāja ar centralizētu sistēmu.

Diez vai gan bija pamatots iemesls dzīvot ilūzijās, ka šī centralizētā sistēma ir izveidota ar domu par sportistu labklājību. UFC mērķis ir nopelnīt, un, lai arī valodas par UFC ne pārāk iespaidīgajiem atalgojumiem klīda apkārt jau iepriekš, šoreiz UFC 270 cīņu šovs notika Kalifornijā, kur honorāru sadalījuma publiskošana ir oficiāla štata prasība.

Un šie oficiālie skaitļi nobālēja uz lielo boksa cīņu fona. Kalifornijas štata komisijas sniegtā informācija liecina, ka visā UFC 270, kurā notika 11 cīņas, attiecīgi piedalījās 22 cīkstoņi, tika kopā sadalīts nedaudz vairāk par diviem miljoniem dolāru. Turklāt pusi no šīs naudas savā starpā sadalīja Nganū un Ganē, kuriem tika attiecīgi 600 un 500 tūkstoši dolāru, kamēr lielākajai daļai pārējo cīkstoņu atalgojums bija 20 vai mazāk tūkstoši dolāru.

Turklāt nebija jau arī tā, ka “main event” cīņas dalībnieki par saviem honorāriem bija stāvā sajūsmā, gluži pretēji, Nganū pirms cīņas intervijā ar ESPN apsolīja, ka šī ir pēdējā cīņa, kuru viņš aizvada par šādu atalgojumu, ko viņš uzskata par negodīgu, ņemot vērā viņa zvaigznes statusu un spēju pārdot biļetes. Galu galā, UFC bosi paši labprāt vēsta par savu labo biznesu, arvien lielāko skatītāju interesi un iekārtoto sistēmu, tad nu ir tikai loģisks jautājums, kāpēc viena no UFC šobrīd lielākajām zvaigznēm par cīņu 10 un 20 reizes mazāk nekā boksa “Top10” veči? Attiecīgi nevienu nevajadzēja pārsteigt, ka pēc cīņas Nganū meta publisku izaicinājumu boksa smagsvaru čempionam Taisonam Fjūrijam.



Nganū pret Fjūriju – reālistisks notikums?

Kopš brīža, kad ringā reizē kāpa Floids Meivezers un Konors Makgregors un kad Džeiks Pols paspēja noorganizēt trīs “pay-per-view” pasākumus viena gada laikā, laikam vajadzētu būt ļoti uzmanīgiem ar vārdiem “nē, nu šis tiešām ir nereāli”. Protams, Fjūrijs nav Meivezers un Nganū vēl ir ļoti tālu līdz Makgregoram, taču, lai arī tāda cīņa principā būtu pakaļdarinājums, nevajag domāt, ka tā būtu lēta. Fjūrijs par savu trešo cīņu pret Vailderu saņēma sešus miljonus dolāru, kā arī TV ienākumu daļu, un ar vismaz tādiem skaitļiem vajadzētu rēķināties arī potenciālajā cīņā pret Nganū.

Nganū šobrīd ir UFC čempions, un šeit ir legāls strīds starp viņu un šīs organizācijas vadību. Nganū uzskata, ka ir izpildījis sava līguma nosacījumus, aizvadot norunāto cīņu skaitu, kamēr UFC baksta ar pirkstu reglamentā, rādot, ka čempionam līgums automātiski pagarinās arī uz nākamo cīņu. Taču Nganū pieprasa, lai tiek noslēgts jauns līgums, un šajā sakarā domstarpības ir ne tikai par honorāra vērtību, bet arī līguma veidu.

UFC līdz šim saviem cīkstoņiem piedāvā tā sauktos “independent contractor” līgumus, kas nozīmē, ka tehniski cīkstoņi pie UFC nestrādā, bet saņem samaksu par “gabaldarbu”, proti, aizvadītajām cīņām. Šeit Nganū iebilst, proti, ja reiz viņš ir neatkarīgais piegādātājs, tad arī viņam jābūt neatkarīgam un ar savām izvēles iespējām. Ja UFC grib paturēt ietekmes sviras savā pusē, tad lai arī algo viņu kā pilna laika darbinieku ar no tā izrietošajām garantijām un veselības apdrošināšanu.

“Ja es esmu patstāvīgs frīlanseris, tad izturieties pret mani tā,” intervijā pēc cīņas šovā “MMA Hour” sacīja Nganū. “Ja esmu algots darbinieks, arī labi. Bet tad dariet to skaidri zināmu manā līgumā. Šobrīd tur ir samests kopā, un sanāk, ka visas tiesības ir UFC, bet man – nekādu garantiju.”

Foto: TT

Nganū atzinis, ka UFC viņam jaunā līguma sakarā piedāvājusi lielāku summu, taču ne viņa prasītās garantijas un izmaiņas līguma struktūrā. Šajā ziņā Nganū gatavs būt par leduslauzi, jo skaidrs, ka, ja Kamerūnā dzimušais cīkstonis panāks savu, tad rindā stāsies jau nākamās UFC zvaigznes ar līdzīgām prasībām. Un Nganū nebaidās, ka UFC atņems viņam čempiona jostu, jo, ja reiz tā notiks, tad viņš būs patiešām brīvais aģents un varēs izvēlēties, ko darīt, un šeit atkal jāatgriežas pie Taisona Fjūrija jautājuma.

Fjūrijam gan šobrīd netrūkst pašam savu problēmu – viņa aģenti aktīvi strīdās ar WBC jostas obligāto pretendentu Dilianu Vaitu par viņu nozīmētās cīņas honorāru sadalījumu (WBC to noteikusi proporcijā 80:20 par labu Fjūrijam, kas, protams, Vaitā milzīgu sajūsmu neizraisa), tāpat gaisā karājas iespēja par visu titulu apvienošanas cīņu pret Oleksandru Usiku, kuram it kā paredzēts revanšs pret Entoniju Džošua, taču arī tur vairāku mēnešu laikā nekādi konkrēti soļi nav tikuši sperti un baumu ir vairāk nekā vajag. Taču Fjūrijs ar prieku atbildēja Nganū izaicinājumam, nepalaižot garām iespēju “iespert” arī UFC organizācijai, sak, brāl, neķēpājies ar viņiem un nāc uz kārtīgu sportu, kur mēs kopā varam taisīt naudu.

Nganū šobrīd gan diez vai boksa ringā varētu būt nopietns pretspars Fjūrijam, taču šeit viņam ir arī cits ceļš, lai gan nedaudz riskantāks – paziņot par pāreju uz boksu un pāris gadus aizvadīt sagatavošanās cīņas pret zemāka līmeņa pretiniekiem. Nganū debija boksā, pēc tam cīņa pret kādu tā saukto “gatekeeper” līmeņa bokseri un tad pieteikums čempiona titulam – visām šīm cīņām būtu potenciāls nopelnīt pašām par sevi, un tad jau varētu nonākt arī līdz patiešām milzīga mēroga algas dienai cīņā pret Fjūriju. Tas būtu sportiskais ceļš. Bet tikpat labi var arī izvēlēties vienkārši sarīkot šovu, kurā cīņa pret Fjūriju notiek pēc pieskaņotiem noteikumiem un bez īstas sportiskās vērtības, taču ar tāpat nešaubīgi lielu papildinājumu bankas kontā.