Latvijas futbola izlases sniegums PK 2022 kvalifikācijā

Foto: TT

Latvijas futbola izlasei šonedēļ ar spēli pret Gibraltāru noslēdzās Pasaules Kausa kvalifikācijas cikls par tikšanu uz čempionātu Katarā, kas norisināsies nākošā gada decembrī. Desmit spēļu laikā izcīnījām divas uzvaras, izcīnījām trīs neizšķirtus, kā arī piedzīvojām piecus zaudējumus. Apskatīsim, kā izskatījāmies šajā ciklā, vērtējot izlases sastāvu un pretiniekus grupā.



Izlases mērķi un sastāvs

Latvijas izlases galvenajam trenerim Dainim Kazakevičam šis bija pirmais nopietnais kvalifikācijas cikls, vadot lielo izlasi, un pirms šī turnīra viņa krēsls bija sašķobījies pēc vairākām neizteiksmīgām Nāciju līgas spēlēm, tostarp pēc zaudējuma savā laukumā pret Maltu (0:1) pagājušā gada oktobrī. Taču vadība izvēlējās turpināt uzticēties pašmāju speciālistam un pirms PK kvalifikācijas izvirzīja komandai mērķi iegūt vismaz ceturto vietu sešu komandu (Nīderlande, Turcija, Melnkalne, Norvēģija, Gibraltārs, Latvija) konkurencē. Ņemot vērā tikai FIFA pasaules rangu, Latvijai (136.vieta) šajā G grupā būtu jāieņem piektā vieta, esot priekšā Gibraltāram (195.) un atrodoties aiz Melnkalnes (63.). Skaidrs, ka “uz papīra” komandas nespēlē, un tādējādi arī tika izvēlēts augstāks mērķis uz ko tiekties. Salīdzinot arī izlašu spēlētāju pārstāvētos klubus, kuros mūsu futbolisti spēlē ikdienā, noteikti varam teikt, ka izcīnīta ceturtā vieta grupā jau būtu lielisks panākums. Banālu, bet tomēr uzskatāmu piemēru spēku samēru salīdzinājumam varam minēt to, ka no mūsu izlases ir tikai viens spēlētājs, kurš spēlē Eiropas “TOP 7”  futbola līgā (Roberts Uldriķis – Nīderlandes čempionāts), kamēr Melnkalnei tādi ir veseli septiņi futbolisti…

Ja paskatāmies komandas sastāvu, tad trenerim ir bijis jāizmanto samērā plašu spēlētāju sastāvu, ņemot vērā futbolistu traumas un arī spēļu praksi klubos. Lai arī kvalifikācijas cikla sākumā kā stabils izlases pirmais numurs vārtos bija Polijas Ekstralīgas komandas Belastokas “Jagiellonia” spēlējošais Pāvels Šteinbors, tad cikla otrā pusē traumas dēļ nācās savu vietu atdot Robertam Ozolam, kurš sevi lieliski pierādīja vairākās spēlēs gan izlasē, gan ikdienā futbola klubā “Riga”. Aizsardzības līnija kopumā visā ciklā ir bijusi diezgan nemainīga, un to galvenokārt cementējuši pašmāju klubu aizsargi Antonijs Černomordijs (“Riga”) un Roberts Savaļnieks (RFS), kā arī leģionāri Raivis Jurkovskis (“Dundalk” Īrija)  un Ukrainas  premjerlīgas kluba “Oleksandriya” kapteiņa lomu pildošais Kaspars Dubra.

Centra līnijā lielāko spēļu laiku dala Artūrs Zjuzins (RFS) un Eduards Emsis (Erevānas “Noah” Armēnija), bet pussargu pozīcijā lielākās izmaiņas saistāmas ar Jāņa Ikaunieka (“KuPS” Somija) savainojumiem, kas kvalifikācijas noslēgumā vairāk iespēju devuši citiem, piemēram, Alvim Jaunzemam (“Valmiera”) un Mārtiņam Ķiguram (“Liepāja”), bet ar gūtiem vārtiem šajā pozīcijā ir izcēlies Andrejs Cigaņiks (“DAC 1904” Slovākija), piedaloties visās desmit spēlēs. Uzbrukuma smailē Latvija var lepoties ar patiešām laba līmeņa uzbrucējiem, kā Vladislavu Gutkovski (“Rakow” Polija), kurš septiņās cikla spēlēs guvis trīs vārtus, kā arī Nīderlandes augstākajā līgā spēlējošo Robertu Uldriķi (“Cambuur”), kurš desmit spēlēs guva divus vārtus. Patīkams pastiprinājums uzbrukumā bija arī Latvijas virslīgas labākais jaunais spēlētājs – 20 gadus vecais futbola kluba “Valmiera” uzbrucējs Raimonds Krollis, kurš šajā ciklā sev dotajās nepilnās divās stundās pamanījās gūt vārtus un atdot rezultatīvu piespēli.


Latvija – Melnkalne

Foto: TT

Šo kvalifikācijas ciklu mūsu izlase sāka ar mājas spēli Skonto stadionā pret Melnkalni, un spēles abi puslaiki mūsējo izpildījumā bija ļoti atšķirīgi. Pirmajā puslaikā mūsu izlase izcēlās ar vairākām ātrām pārejām no aizsardzības uzbrukumā, bīstami apdraudot Milana Mijatoviča sargātos vārtus. Izdarītais spiediens uz pretinieka vārtiem atnesa arī taustāmu rezultātu uz tablo, Jānim Ikauniekam ar skaistu tālšāvienu izvirzot Latvijas izlasi vadībā. Tiesa, izlasei pazuda koncentrācija, un pēc minūtes Šteinboru no soda laukuma pārspēja spēles lielākā zvaigzne – “Monaco” uzbrucējs Stevans Jovetičs. Otrajā puslaikā mūsu izlase vairāk nosēdās aizsardzībā, un pieauga viesu pārsvars, kas 83.minūtē realizējās vēl vienos Jovetiča vārtos, un Latvija sāka ar cienīgu zaudējumu 1:2, izpildot uz pusi mazāk sitienu pa pretinieka vārtiem (12 pret 24).

Atbildes spēlē Melnkalnē mūsu izlase revanšējās mājiniekiem, kuri šoreiz gan spēlēja bez saviem līderiem – Stevana Jovetiča un Stefana Saviča, neielaižot vārtus un izcīnot neizšķirtu 0:0. Šoreiz lieliski Pāvelu Šteinboru vārtos aizvietoja Roberts Ozols, kurš atvairīja vairākus bīstamus sitienus, bet kopumā tika galā ar sešiem pretinieku sitieniem vārtu rāmī (Latvijai tādi bija trīs).


Latvija – Nīderlande

Foto: TT

Cīņā pret grupas varenāko grandu Nīderlandi Latvijas izlasei bija jāiztur lielākais pretinieka spiediens šajā ciklā, ko parāda nospiedošais bumbas kontroles rādītājs (75% pret 25%), kā arī sitieni pa vārtiem (23 pret 3). Taču spēles rezultāts galīgi neiet kopā ar iepriekš minēto statistiku, jo vienīgos vārtus Nīderlandes sastāvā guva tikai Stīvens Bergheiss un Lūks de Jongs, tādējādi rezultāts 0:2 pret šo izlasi bija atkārtots (vēl arī 2015.gadā EČ kvalifikācijas spēlē) labākais sniegums mūsu futbolistiem.

Atbildes spēlē Rīgā cīņa izvērtās līdzvērtīgāka, tiesa, joprojām ar milzīgu viesu pārsvaru, taču mājinieku bīstamie pretuzbrukumi šoreiz lika pamatīgi iespringt vārtsargam Džastinam Beilovam, tādējādi neizskatījās nemaz tik bezcerīgi, lai pirmo reizi vēsturē izcīnītu punktu. Tas gan neizdevās, jo 19.minūtē pēc Memfisa Depaja piespēles no stūra sitiena pozīcijas bumba ceļu vārtos atrada pēc Devija Klāsena šķēliena, bet spēles bīstamāko nerealizēto momentu Latvija sagaidīja kompensācijas laika pēdējās sekundēs, kad Igors Tarasovs no soda laukuma sita bumbu vārtu rāmī, un tikai Beilova meistarība un veiksme paglāba viesus no neizšķirta.


Latvija – Turcija

Lai cik augsta līmeņa izlase būtu Turcija (FIFA rangā), Latvijas izlase tai ļoti bieži ir bijusi neatrisināta mīkla, atceroties gan leģendāro rezultātu 2:2 2003.gada novembrī, kad Latvija izcīnīja vietu Eiropas čempionātā, kā arī kvalifikācijā uz Eiropas čempionātu 2016.gadā, kad neizšķirts rezultāts 1:1 tika fiksēts abas reizes. Arī šoreiz Turcija bija pārliecinoša favorīte, it īpaši pēc uzvarām pret Nīderlandi un Norvēģiju, taču arī šoreiz Latvija bija gatava atspēlēties pat no 0:2 spēles sākumā. Pirmo atgūšanos noorganizēja Raivis Jurkovskis un Roberts Savaļnieks, pēdējam gūstot vārtus. Vēlāk Turcija gavilēja pēc realizēta 11 metru soda sitiena, bet ilgi nebija jāgaida līdz Uldriķa pirmajiem vārtiem Latvijas izlases rindās. Izlases apmainījās ar uzbrukumiem, bet pēdējos vārtus spēlē guva uz maiņu uznākušais Dāvis Ikaunieks, un spēle noslēdzās ar rezultatīvu neizšķirtu 3:3.

Atbildes spēlē Rīgā mājinieki cieta, iespējams, vissāpīgāko zaudējumu šajā ciklā, jo, esot vadībā ar rezultātu 1:0 (Merihs Demirals iesita savos vārtos), vēl spēles 74. minūtē nācās piekāpties spēles beigās ar 1:2. Lieki piebilst, ka Turcija savus uzvaras vārtus guva kompensācijas laika pēdējā minūtē, kad tiesnesis pēc video atkārtojuma noskatīšanās piešķīra uz Latvijas vārtiem 11 metru soda sitienu, un to aukstasinīgi realizēja Buraks Jilmazs.


Latvija – Norvēģija

Foto: TT

Tāpat kā Turcijā, arī spēlē pret Norvēģiju ar VAR palīdzību tika nozīmēts 11 metru soda sitiens uz Latvijas vārtiem, kuru realizēja pasaules zvaigzne un Dortmundes “Borussia” uzbrucējs Ērlings Holanns. Mūsu izlasei nebija daudz iespēju izcelties šajā spēlē, kamēr Norvēģijai bija momenti, kuros Latvijas futbolistiem ļoti paveicās, ka netika gūti vārti. Lai nu kā, Muhameds Eljunusi pārsvaru dubultoja, un spēle noslēdzās ar 2:0.

Atbildes mačā Latvijas izlase parādīja vienu no labākajiem sniegumiem šajā ciklā, pamatīgi apbēdinot vietējo līdzjutēju pilnās tribīnes Oslo. Par spēles varoni var saukt mūsu vārtsargu Robertu Ozolu, kurš par spīti pārsistai sejai kādā no sadursmēm glāba Latvijas izlases vārtus vairākās situācijās (kopā pieci norvēģu sitieni lidoja vārtu rāmī) un atstāja sausā mājinieku izlasi. Pavisam spēlē līdz vārtiem lidoja 18 mājinieku sitieni, no kuriem 5 lidoja vārtu rāmī, kamēr Latvija vārtu rāmī trāpīja 2 no 4 sitieniem. Vēl patīkamāku šo punktu padara fakts, ka mūsu komandai šī spēle neko neizšķīra, kamēr norvēģi nevarēja atļauties zaudēt punktus, lai turpinātu cīņu par finālturnīru.



Latvija – Gibraltārs

Ar Gibraltāru bijusi slikta pieredze iepriekš gan izlašu spēlēs, piedzīvojot zaudējumu (0:1 2018.gada martā), gan nesenajās UEFA Konferenču līgas izslēgšanas spēlēs, kurās Gibraltāra klubs “Lincoln Red Imps” pārspēja “Riga” komandu. Taču šoreiz savās mājās uz Gibraltāra “grābekļa” netika uzkāpts, lai gan Latvijas izlases vārti nāca tikai otrajā puslaikā. Vispirms 55.minūtē mūsu rezultatīvākais uzbrucējs Gutkovskis atklāja rēķinu, realizējot 11 metru soda sitienu, kuru ar savu aktivitāti soda laukumā nopelnīja Artūrs Zjuzins. Pretējā laukuma pusē gan Gibraltārs atbildēja ar to pašu, Tīdžejam De Barsam realizējot tādu pašu sitienu, pārspējot Pāvelu Šteinboru. Saspringums ilga līdz 85.minūtei, kad savus otros vārtus guva Gutkovskis, bet punktu spēlei (3:1) ar tālsitienu un pirmajiem vārtiem izlases rindās pielika Andrejs Cigaņiks.

Izbraukuma spēle arī nevedās tik gludi, kā vēlētos, jo šoreiz Gibraltāra izlase izvirzījās vadībā jau 7.minūtē, Līemam Vokeram skaisti “noguldot” mūsu izlases aizsargus un raidot bumbu Ozola “cietoksnī”. Latvijas spiediens gan palielinājās, un tas rezultējās ar Gutkovska trešajiem vārtiem (lielisku piespēli ar krūtīm atdeva Uldriķis) pret Gibraltāru, izlīdzinot rezultātu 1:1. Nedaudz lielāka bumbas kontrole saglabājās viesiem, un otrā puslaika sākumā pats Uldriķis guva savus otros vārtus šajā ciklā, bet punktu šim ciklam pielika Krollis, kurš 75.minūtē noformēja Latvijas izlases otro uzvaru ar rezultātu 3:1.


Progress redzams

Lai arī pēc kopējiem rezultātiem turnīra tabulā atkal Latvijai jāsamierinās ar priekšpēdējo vietu grupā un bezcerīgu skatu uz iekļūšanu pat pārspēlēs uz Pasaules kausu, tomēr tikai aklais neredzēja, ka izlasē ir manāms progress vairākos elementos. Par to liecina cienīgie zaudējumi pret Nīderlandi vai neizšķirti pret par mums līmeni augstākām komandām – kā Turcija un Norvēģija. Pamazām, bet arī piespēļu kultūra ir uzlabojusies, un patiešām prieks, ka izlases spēlētāji ne tikai izsit bumbu no sava soda laukuma saspringtās situācijās, bet jau uzreiz meklē savus partnerus, lai ievadītu uzbrukumus. Uzlabojas arī situācija klubos, kad mūsu spēlētāji tiek pie spēles laika, tādējādi mazinās problēma ar spēļu praksi, un futbolisti uz izlasi ieradās spēļu formā, kas deva rezultātu aizvadītajās cīņās. Ar pozitīvu vektoru gaidām 16.decembri, kad notiks Nāciju līgas nākošās sezonas izloze!