Nozīmīgākie Eiropas futbola čempionātu fināli

Foto: TT

Svētdienas vakarā savu pēdējo fināla uznācienu piedzīvos 16. Eiropas futbola čempionāts, kurā esam veselu mēnesi vērojuši augstākā līmeņa spēles 11 Eiropas pilsētās. Četrgades nozīmīgākajā spēlē piedalīsies Itālijas un Anglijas izlase. Komandas, kuras cer izcīnīt savu attiecīgi otro un pirmo Eiropas čempionāta titulu, bet, kamēr gaidām šo grandu maču, atskatīsimies uz nozīmīgākajiem čempionātu fināliem.



Spānija – Padomju Savienība (1964.) 2:1 – visu laiku apmeklētākais Eiropas čempionāta finālsjeb kā toreiz dēvētais Eiropas Nāciju kauss norisinājās Spānijas galvaspilsētā Madridē. Šis bija otrais Eiropas čempionāta turnīrs, un tajā piedalījās četras izlases (bez finālistēm vēl arī Ungārija un Dānija), kas bija iepriekš izcīnījušas iespēju šeit atrasties. Pats fināls leģendārajā Santiago Bernabeu stadionā sākās ar mājinieku gūtajiem vārtiem jau spēles sestajā minūtē, kad ar rezultatīvu sitienu izcēlās Barselonas futbolists Pereda, bet pirmie Eiropas čempioni – Padomju Savienības izlase atbildēja divas minūtes vēlāk (Galimzjans Husainovs). Spēles ritējums bija līdzīgs, taču 84.minūtē Marselinjo guva uzvaras vārtus, un nedaudz vairāk kā 79 tūkstoši fanu (stadiona ietilpība 81 tūkstotis sēdvietu) pieskandināja Madrides stadionu, kas ir nepārspēts apmeklētības rekords.

Vācija – Čehija (1996.gads) 2:1 – pirmais fināls, kurā ar zelta vārtiem tika izšķirts Eiropas čempions. Vemblija stadionā norisinājās fināls, kurā tikās jau grupas spēlēs savstarpējo maču aizvadījušas komandas (Čehija uzvarēja ar 2:0), kuras jau labi pazina viena otru. Par spīti zaudējumam iepriekš pirms šīs spēles par izteiktu favorīti tika uzskatīta Vācija, kas pusfinālā 11 metru soda sitienu sērijā bija uzvarējusi mājinieci Anglijas izlasi. Nepilnu 74 tūkstošu skatītāju pilnās tribīnes dzina uz priekšu abas komandas, taču pirmos vārtus vienā no pretuzbrukumiem guva Čehijas izlase, kuras sastāvā 11 metru soda sitienu vārtiem pa vidu realizēja Patriks Bergers, kurš tieši tajā sezonā ikdienā pārstāvēja Vācijas klubu Dortmundes ‘’Borussia’’. Vācija pamatlaikā paspēja atgūt neizšķirtu 1:1 pēc Olivera Bīrhofa (69.minūtē nācis laukumā uz maiņu) sitiena ar galvu, un papildlaikā tieši viņš bija tas, kurš ilgstoši Čehijas izlases soda laukumā pieturēja bumbu un ar muguru cīņā ar čehu aizsargiem tomēr spēja, griežoties ap savu asi, izdarīt sitienu, kas atnesa pirmos zelta vārtus Eiropas čempionātu finālu vēsturē unVācijas uzvaru spēles 95.minūtē.

Francija – Itālija (2000.gads) 2:1 – viens no fināliem, kurā uzvarētājs netika noskaidrots pamatlaikā, norisinājās Roterdamā (Nīderlande). Šis fināls iezīmējās ar patiešām dramatisku atspēlēšanos Francijas izlases izpildījumā. Lai arī kopumā sitienos nospiedošāks pārsvars spēlē bija Francijai (vārtu rāmī 12 pret 3), tomēr rezultātu 55.minūtē pirmie atklāja itāļi ar Džanluka Pesoto centrējumu soda laukumā, kuru vārtu guvumā pārvērta Marko Delvečio. Francijas spiediens palielinājās, bet vārtos labi spēlēja Itālijas A sērijas kluba ‘’Fiorentina’’ vārtsargs Frančesko Toldo. Par nožēlu itāļu faniem otrā puslaika kompensācijas pēdējās sekundēs Francijas izlase izglābās, jo pēc kārtējā uzbrukuma pie soda laukuma bumba atlēca pie uz maiņu uznākušā franču uzbrucēja Silvēna Viltorda, kurš bumbu raidīja Itālijas vārtos. Kopumā Francijas izglābšanās misijā jāuzteic galvenais treneris Rodžers Lemerjē, kurš precīzi uzminēja ar futbolistu maiņām, jo abi viņa komandas vārtu guvēji nāca laukumā uz maiņu. Papildlaika 103.minūtē zvaigžņu stundu piedzīvoja rezervists Davids Trezegē, kurš no soda laukuma vidus bumbu raidīja pašā vārtu devītniekā pēc vēl viena rezervista Robēra Piresa piespēles, un Francija varēja sākt svinības.

Foto: TT

Grieķija – Portugāle (2004.gads) 1:0 – neapšaubāmi lielākā sensācija visu čempionātu vēsturē norisinājās Lisabonā, kur Grieķijas izlase ne tikai finālā tika galā ar pārliecinošu spēles favorīti, bet arī visa turnīra laikā pārspēja izlases, kuras bija izteiktas spēles favorītes – Portugāle (grupu turnīrs), Francija (ceturtdaļfināls) un Čehija (pusfināls). Uz aizsardzību tendētais futbols, kas daudzkārt bojā spēles skaistumu, deva rezultātu, un šādu spēles stilu, protams, Grieķijas izlase izmantoja arī finālā pret Portugāli. Viesiem šajā finālā pietika tikai ar vienu realizētu stūra sitienu, kuru ar galvu realizēja 1,91m slaidais grieķu uzbrucējs Angels Haristejs, lai atlikušajā spēles daļā noturētu aizsardzību, kuru nesekmīgi centās uzlauzt tādi portugāļu spēlētāji, kā komandas kapteinis Luišs Figu, Pauleta un toreiz vēl tikai 19 gadus jaunais Krištianu Ronaldu. Lieki piebilst, ka pirms turnīra Grieķijas izlase tika uzskatīta par otru vājāko izlasi aiz Latvijas izlases.

Spānija – Itālija (2012.gads) 4:0 – visu laiku lielākā vārtu starpība un dalīti rezultatīvākais fināls (arī 1976.gads) tika fiksēts tieši šajā spēlē, kura noslēdzās ar rezultātu 4:0, kaut pirms spēles tika prognozēta līdzīgāka cīņa. Šo Spānijas pārliecinošo uzvaru var arī attiecināt uz visiem sešiem aizvadītajiem gadiem pirms šī fināla Ukrainas galvaspilsētā Kijevā, jo tieši tik iespaidīgi Spānija krāja uzvaras un titulus (neaizmirsīsim, ka Spānija uzvarēja gan 2008.gada finālu, gan arī 2010.gada Pasaules kausu). Čempioni spēli kontrolēja jau no paša sākuma, spēlējot pozicionāli un ar savām piespēļu kombinācijām meklējot robus pat Itālijas lieliskajā aizsardzībā (Džordžo Kjellīni un Leonardo Bonuči jau toreiz cementēja Itālijas aizsardzības līniju). Rezultātu atklāja Davids Silva ar galvu pēc lieliskas Seska Fabregasa piespēles no vārtu priekšas. Turpinājumā vārtus spāņi guva pēc lieliskām Šavi piespēlēm ātrajos uzbrukumos, izceļoties Džordi Albam un Fernando Torresam, kurš kļuva par vienīgo spēlētāju, kurš guvis vārtus divos Eiropas čempionāta finālos. Spēles beigās ceturto reizi bumba pabija Džanludži Bufona sargātajos vārtos pēc Huana Matas sitiena, kurš laukumā bija nācis vien minūti iepriekš, nomainot Andresu Injestu. Lai arī spēles laikā ik pa brīdim tika apdraudēti arī Ikera Kasiljasa vārti, tomēr liels robs sastāvā izveidojās jau pusstundu pirms pamatlaika beigām, kad Tiago Mota nebija spējīgs turpināt spēli, atstājot itāļus 10 vīru sastāvā, jo visas spēlētāju maiņas jau bija izdarītas. Savainojumu nomāktie un nogurušie itāļi šoreiz nebija spējīgi neko likt pretī sarkanajai fūrijai.