Eiropas čempionāta īsā vēsture

Foto: TT

Eiropas čempionāts futbolā ir turnīrs, kas tiek rīkots ik pēc četriem gadiem un tajā piedalās UEFA dalībvalstis. Pirmoreiz tas tika izspēlēts 1960. gadā, un līdz šim tas vienmēr tika regulāri izspēlēts četru gadu ciklā, bet 2020. gads bija izņēmums. Iepriekšējā vasarā paredzētais turnīrs tika pārcelts Covid-19 pandēmijas dēļ, un tādēļ finālturnīrs norisināsies šajā vasarā, turklāt tajā tik un tā tiks izmantots jaunais formāts, kas paredz spēles pa visu Eiropu. Līdz šim EČ finālturnīrs ne reizi nebija norisinājies vairāk nekā divas valstīs.

Līdz šim notikuši 15 Eiropas čempionāta finālturnīri, kuros uzvaras svinējušas desmit valstis. Titulētākās izlases šajās sacensībās ir Spānija un Vācija, kurai katrai ir pa trim čempiones tituliem. Francija par čempioni kļuvusi divreiz, kamēr pa vienam titulam ir Čehijai, Dānijai, Grieķijai, Itālijai, Nīderlandei, Portugālei un PSRS.



EČ 2016 – Portugāles atriebība

Iepriekšējais finālturnīrs notika Francijā, kur tiesības šobrīd saukties par Eiropas čempioni nokārtoja Portugāles izlase. Tā pirms pieciem gadiem finālā pieveica turnīra rīkotāju Franciju, gūstot izšķirošos vārtus papildlaikā, 109. minūtē, kad bumbu vārtos raidīja Eders, kurš šobrīd savu karjeru turpina Krievijas līgās Maskavas “Lokomotiv” sastāvā. Šis fināls ieies vēsturē kā viena no Krištianu Ronaldu, Portugāles kapteiņa un rezultatīvākā spēlētāja, atmiņā paliekošākajām spēlēm, neskatoties uz to, ka viņam nācās doties malā jau visai ātri pēc gūta savainojuma sadursmē ar pretinieku spēlētāju Dimitri Pajetu.

Portugāles izlases superzvaigzne gan nedevās uz ģērbtuvēm, kā to varēja gaidīt, bet gan palika pie rezervistu soliņa un uzmundrināja savu komandu līdz pat pēdējām sekundēm. Viņa darbības un iesaistīšanās spēlē no malas bija tik pamanāmas, ka Ronaldu tajā dienā mierīgi varēja noturēt par komandas treneri.

Lai arī finālā laukumā pavadot īsu laiku, Ronaldu 2016. gada čempionātā tāpat guva trīs vārtus, palielinot savu EČ rēķinu līdz deviņiem, kas ir atkārtots Mišela Platinī rekords Eiropas čempionāts. Taču 2016. gada turnīru kā labākais vārtu guvējs noslēdza Ronaldu pretinieks finālspēlē Antuāns Grīzmans, kurš tobrīd vēl pārstāvēja Madrides “Atletico” un iepriekšējā finālturnīrā guva sešus vārtus.

Tika aprēķināts, ka 2016. gada Eiropas čempionātam vidējā auditorija bija 285 miljoni skatītāju, kas bija otra lielākā auditorija turnīra vēsturē. Kopumā šī turnīra spēles vēroja divi miljardi cilvēku, liecina aprēķini.

Portugāles izlases skrējiens pēc titula, kura priekšgalā bija Krištianu Ronaldu ar saviem vairāk nekā 280 miljoniem “Instagram” sekotāju, bija svarīgs faktors auditorijas piesaistīšanā finālturnīra izspēlei. Tāpat arī lielu uzmanību piesaistīja Islandes neaizmirstamais sniegums, sasniedzot ceturtdaļfinālu. Astotdaļfinālā Islande lieliski pārspēja Anglijas izlasi, līdzjutēju atmiņās atstājot savu līdzjutēju vikingu saukli.


EČ 2004 – Grieķijas negaidītā uzvara

Portugāles triumfs, iespējams, bija pelnīta atmaksa par neizmantoto iespēju pacelt čempionu kausu virs savām galvām savās mājās 2004. gadā, kad Portugāli pārspēja Grieķija, kas tika uzskatīta par izteiktu pastarīti. Uzvaras vārtus finālā 57. minūtē guva Angeloss Karisteass.

Grieķijas izlase, kas vēlāk kļuva par čempioni, turnīra sākumā tika novērtēta ar koeficientu 80.00 par tās izredzēm iegūt čempionu kausu. Portugāles sastāvā toreiz bija tādas augstākā līmeņa zvaigznes kā Luišs Figu, Deku un Rui Košta, kā arī sastāvā bija atrodams tāds pusaudzis kā Krištianu Ronaldu, kurš toreiz vēl spēlēja Mančestras “United” rindās un uzmanību sev piesaistīja ar savu darbību laukumā un spožajiem zelta bučiem.

Tovasar “Old Trafford” stadionā ieradās arī cita jaunā zvaigzne Veins Rūnijs, kurš finālturnīrā guva četrus vārtus. Tikpat vārtus iesita arī vīrs, tieši kuru Rūnijs ar laiku nomainīja Aleksa Fērgusona leģendārajā komandā, Rūds van Nīstelrojs, kamēr viņus abus šajā ziņā pārspēja Milans Barošs, kurš bija turnīra labākais vārtu guvējs ar pieciem vārtiem. Ironiski, ka viņš tobrīd spēlēja “United” konkurentes “Liverpool” sastāvā.



EČ 2012 – Spānijas dominance

Iespējams tikpat atzīmējama uzvara, ja ne vēl iespaidīgāka, bija Spānijas paveiktā Itālijas sagraušana 2012. gada finālturnīra finālā, kad rezultāts bija 4:0. Šī uzvara padarīja Spāniju par pagaidām vienīgo valsti, kas uzvarējusi divos Eiropas čempionātos pēc kārtas. Spānija pirms tam bija triumfējusi 2008. gada turnīrā, Vīnē ar Fernado Torresa vārtiem finālā pieveicot Vāciju. Spānijai turklāt vēl pa vidu šiem diviem tituliem bija uzvara Pasaules kausā Dienvidāfrikā.

Spānija 2012. gada turnīrā dominēja no sākuma līdz pašām beigām. Lielākā daļa Spānijas izlases spēlētāju bija no divām komandām – “Real” un “Barcelona”. Milzīga un acīmredzama bija Pepa Gvardiolas piekoptā tiki-taka futbola ietekme, un ar Busketsu, Injestu un Čavi vidējā līnijā Spānija diriģēja notikumus laukumā. Šis futbols bija tik ietekmīgs, ka tas iespaidoja visu sporta veidu vairāku gadu garumā, un var argumentēt, ka iespaido vēl šodien.

Šajā turnīrā labāko vārtu guvēju saraksta augšā bija seši spēlētāji, kuri katrs guva pa trim vārtiem, bet Zelta buci beigās tomēr ieguva Fernando Torress, jo viņam bija arī rezultatīva piespēle, kā arī mazāks spēles laiks nekā citam trīs vārtu autoram Mario Gomesam. Tikmēr Mario Balotelli izpelnījās vietu turnīra simboliskajā izlasē, un šajā ziņā viņam pievienojās cits Itālijas spēlētājs Andrea Pirlo, pašreizējais Turīnas “Juventus” treneris.

Simboliskajā izlasē Spānija dominēja, tajā iesūtot piecus savus spēlētājus, Madrides futbolistiem Ikeram Kasiljam un Serhio Ramosam pievienojoties “Barcelona” trio. Spānijas pirmais Eiropas čempiones tituls bija izcīnīts 1964. gadā, kad Spānija pati uzņēma otro finālturnīru futbola vēsturē, un toreiz Spānija pārspēja pirmā finālturnīra uzvarētāju PSRS, šo vēsturisko maču izspēlējot slavenajā “Santiago Bernabeu” stadionā Madridē.


EČ 1988 – totālā futbola triumfs

Runājot par kādas komandas ietekmi uz futbola pasauli, nevar nepieminēt Nīderlandi un tās leģendāro uzvaru 1988. gada čempionātā ar Rinusu Mihelsu priekšgalā. Mihelss 1999. gadā tika nosaukts par FIFA gadsimta treneri, un viņa atbildībā ir “Ajax” padarīšana par Eiropas futbola biedējošu spēku, kā arī “Barcelona” aizvešana līdz vietējās līgas uzvaras čempiona titulam. Mihelsa komandās spēlēja slavenais Johans Kruifs, kurš palīdzēja padarīt Mihelsu par totālā futbola arhitektu, un Mihelss 1988. gadā aizveda līdz Eiropas čempionu titulam tādus jaunās paaudzes spēlētājus kā Marko van Bastenu un Rūdu Gullitu.

Šī uzvarētāju komanda izcēlās arī ar pašreizējo “Barcelona” treneri Ronaldu Kūmanu sastāvā, tāpat ierindā bija viens viņa priekštečiem šajā amatā Franks Rijkārds. Saikne starp Nīderlandes futbolu un Katalonijas slavenāko klubu joprojām ir dzīva.

Šī finālturnīra lieliskākais brīdis nepārprotami bija ikoniskais Marko van Bastena vārtu guvums finālā pret PSRS. Sitiens ar pirmo pieskārienu bumbai no šķietami neiespējama leņķa. Vārtu guvums, kas joprojām simbolizē visu šo turnīru un Nīderlandes izlases spēku, kā arī lieliski demonstrē van Bastena unikālo talantu.

Atgriežoties dzimtenē, Nīderlandes izlasi un tās harizmātisko kapteini Rūdu Gullitu sagaidīja vairāk nekā miljons vietējo iedzīvotāju, kuri izkārtojās Amsterdamas kanālu malās, kamēr iegūtā trofeja tika izvizināta pa pilsētas kanāliem.



EČ 1992 – Dānijas negaidītā ienākšana

Ja 1988. gada triumfs Nīderlandes izlases izpildījumā bija vairāk vai mazāk gaidīta lieta, četrus gadus vēlāk notika pilnīgi negaidītais. Finālturnīrā uzvarēja Dānijas izlase, kura tam nemaz nebija kvalificējusies.

Dānija finālturnīrā tika iekļauta tikai kā Dienvidslāvijas aizvietotāja, jo Dienvidslāvija netika pielaista turnīram, jo tobrīd Balkānu reģionā plosījās karš. Dānijas panākumu vēl iespaidīgāku padara fakts, ka tikai 1986. gadā parādījās pirmais dāņu profesionālais futbola klubs (“Brondby”). Turklāt Dānijai Eiropas čempionātā nemaz nespēlēja, iespējams, visu laiku labākais dāņu futbolists Mikaels Laudrups, kurš īsti nepiekrita izlases piekoptajam stilam.

Tagad atskatoties pagātnē, tas varbūt ir solis, ko bijušais “Barcelona” vidējās līnijas maestro nožēlo, taču tobrīd viņš bija galvenais motors slavenajā Barselonas Sapņu komandā, kur sastrādājās ar pašu Johanu Kruifu. Teju pilnīgi viss nobāl salīdzinājumu ar to, it īpaši, ja runa ir par “Ballon D`Or” ieguvēju, kurš joprojām tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem futbolistiem pasaules vēsturē.


EČ 1996 – Anglijas lielā vilšanās

1996. gada čempionātā, kas notika Anglijā, spilgti izcēlās cits lielais futbola talants ar vēl nesavaldāmāku raksturu Pols Gaskoins. Šī turnīra oficiālā dziesma “Football is coming home” joprojām tiek asociēta ar Anglijas futbola faniem arī 25 gadus vēlāk.

Anglija aizspēlējās līdz pat pusfinālam, kurā arī izvirzījās vadībā, pateicoties Alanam Šīreram, kurš turnīru pabeidza kā tā labākais vārtu guvējs ar pieciem precīziem sitieniem. Taču Vācija panāca neizšķirtu un pēc tam izcīnīja uzvaru pēcspēles sitienos. Vācijai ar to bija par maz un pēc tam tā izcīnīja uzvaru visā turnīrā, finālā ar Olivera Bīrhofa slavenajiem zelta vārtiem pieveicot Čehiju.

Šajā turnīrā piedalījās arī Horvātijai, kurai tās bija pirmās starptautiskās sacensības kopš atdalīšanās no Dienvidslāvijas. Horvātijas futbola zvaigzne Davors Šukers pieteica sevi starptautiskajā arēnā, bet vēl pēc diviem gadiem Pasaules kausa izcīņā padarīja sevi par nācijas varoni. Viņš tika izvēlēts turnīra simboliskajā izlasē kopā ar futbola leģendām Alanu Šīreru un Hristo Stoičkovu uzbrukumā, kamēr Pols Gaskoins bija simboliskās izlases vidējā līnijā, bet tikpat izcilie aizsargi Matiass Sammers un Paolo Maldīni veidoja simboliskās izlases aizsardzību. Šajā spilgtajā vienpadsmitniekā bija arī tobrīd mazpazīstamais Karels Poborskis, kurš pēc sava teicām snieguma šajā turnīrā nodrošināja pārcelšanos uz Mančestras “United”.

1996. gada čempionāts nebija vienīgais finālturnīrs, kurā visu izšķīra tā saukto zelta vārtu likums, kas nu ir atcelts. Pēc četriem gadiem Francija finālā uzvarēja līdzīgā veidā, Dāvidam Trezegē raidot vārtos bumbu papildlaika 13. minūtē.

Pret Franciju nepaveicās Itālijai, kuras vārtos mūža labāko sniegumu demonstrēja izlases nomināli otrais numurs Frančesko Toldo, kurš izcili aizstāja savainoto Džanluidži Bufonu, kura leģenda tobrīd vēl tikai sāka veidoties. Taču arī Toldo sniegums nespēja glābt Itāliju pret tobrīdējo pasaules čempioni Franciju, komandu, kurā bija tādi futbolisti kā Zinedins Zidāns, Tjerī Anrī, Didjē Dešams un Robērs Piress, turklāt šo sarakstu varētu vēl turpināt un turpināt.

Neskatoties uz abu finālā spēlējušo izlašu izcilo sniegumu, labākā vārtu guvēja titulu sadalīja divi spēlētāji no citām komandām – Nīderlandes uzbrucējs Patriks Kluiverts un Dienvidslāvijas Savo Miloševičs katrs iesita pa pieciem vārtiem.

Šis turnīrs arī izrādījās nozīmīga pārmaiņa organizēšanas jautājumu ziņā, jo tas bija pirmais Eiropas čempionāts, kas notika divās valstīs – Beļģija un Nīderlande katra piedāvāja četrus savus stadionus spēļu rīkošanai. Līdzīgi pēc tam tika darīts arī 2008. gadā, kad finālturnīru rīkoja Austrija un Šveice, un 2012. gadā, kad to darīja Polija un Ukraina.

2000. gada fināls norisinājās Roterdamā, kur Francijas izlases kapteinis Didjē Dešams virs galvas pacēla čempionu kausu, to pašu, kuru viņam kā trenerim neizdevās iegūt 2016. gadā. Taču Dešams pēc tam revanšējās 2018. gada Pasaules kausa izcīņā, tur iegūstot galveno trofeju, ko viņš iepriekš ieguva arī kā spēlētājs 1998. gadā.


EČ 1984 – Platinī meistarklase

Otrs Francijas čempiones tituls Eiropas meistarsacīkstēs tika sasniegts 1984. gadā, turnīrā, kurš futbola vēsturē iegājis kā toreizējā Francijas izlases kapteiņa un “Juventus” leģendas Mišela Platinī lidojums. Viņš uzstādīja turnīra rekordu, iesitot deviņus vārtus, un ne pirms tam, ne pēc tam neviens nav spējis vienā finālturnīrā gūt vairāk nekā sešus vārtus. Vistuvāk tam nonāca Platinī tautietis Antuāns Grīzmans pirms pieciem gadiem notikušajā finālturnīrā.

Lai varētu novērtēt Platinī paveiktā mērogu, jānorāda, ka futbola superzvaigznei Krištianu Ronaldu bija nepieciešami četri finālturnīri, lai kopā savāktu tikpat vārtus, cik Platinī iespēja vienā finālturnīrā. Diemžēl Platinī tā arī neizdevās papildināt šo statistiku, jo viņš piedalījās tikai vienā finālturnīra, neskatoties uz savu spožo karjeru.

Platinī kopā ar “Juventus” bija izcīnījis Itālijas čempiona titulu un Eiropas kausu, un pēc tam viņš aizveda savu izlasi līdz 1984. gada finālturnīra triumfam, turklāt Platinī toreiz bija vienīgais spēlētājs Francijas izlasē, kurš pārstāvēja ārzemju kubu. Viņa sniegums tika attiecīgi novērtēts ar viņa otro “Ballon d`Or” balvu, turklāt viņš to izcīnīja arī trešo reizi pēc kārtas 1985. gadā, un šo sasniegumu vēlāk spējis atkārtot tikai Lionels Mesi.

Platinī iedvesmoja daudzus jaunos spēlētājus un viņš padarīja kreklu ar desmito numuru par kaut ko īpašu. Viņa piemērs atstāja iespaidu arī uz tobrīd jauno Zinedinu Zidānu, kurš vēlāk pats aizveda Franciju gan līdz pasaules, gan līdz Eiropas čempiones titulam, sekojot sava elka pēdās. Platinī savu karjeru izlasē pabeidza ar 41 vārtiem 72 spēlēs, taču vairs nekas nepārspēja viņa paveikto 1984. gada čempionātā.



EČ 1980 – Rietumvācijas pārspēks

Četrus gadus pirms Platinī iespaidīgā snieguma savu vārdu Eiropas čempionāta vēsturē neizdzēšami atstāja Vācijas futbolists Karls Heincs Rumenige, pašreizējais Minhenes “Bayern” izpilddirektors. Viņš bija galvenā zvaigzne jau tā zvaigžņotajā Rietumvācijas izlasē, kas aizcīnījās līdz finālam un tajā pārspēja Beļģiju Romas olimpiskajā stadionā.

Par savu paveikto viņš nopelnīja “Ballon d`Or” balvu, kamēr viņa komandas biedrs Berns Šusters ieguva otro vietu. Taču EČ finālturnīrā vārtu gūšanas ziņā viņus abus pārspēja viņu komandas biedrs Klauss Allofs.

Allofs guva trīs vārtus un kļuva par trešo Vācijas spēlētāju pēc kārtas, kurš ieguvis labākā vārtu guvēja titulu Eiropas čempionātā. Viņš sekoja Gerda Millera (1972. gadā) un Dītera Millera (1976. gadā) pēdējās. Lielisks apliecinājums Rietumvācijas izlases spēkam bija tas, ka šī gada turnīra simboliskajā izlasē bija iekļauti seši Vācijas spēlētāji, kamēr no pārējām izlasēm kopā – tikai pieci.


EČ 1960 – pats pirmais Eiropas čempionāts

Nekas no iepriekš minētā nebūtu iespējams, ja vien ceļš netiktu aizsākts bruģēt ar 1960. gadā sarīkoto Eiropas čempionātu. Toreiz tas tika dēvēts par Eiropas Nāciju kausu un norisinājās Francijā, un par čempioni kļuva PSRS izlase ar savu leģendāro vārtsargu Ļevu Jašinu.

PSRS izlase finālspēlē pārspēja Dienvidslāviju, Viktoram Ponedeļnikam gūstot uzvaras 23. papildlaika minūtē. Fināls norisinājās “Parc des Princes” stadionā Parīzē, kas šobrīd ir slavenā kluba PSG mājvieta. Turnīrā piedalījās tikai četras izlases, un spēles norisinājās tikai divos stadionos – otrs bija “Stade Velodrome” Marseļā.

Šo jauno sacensību arhitekts bija Anrī Delonē, kurš pirmais piedāvāja šo ideju FIFA jau 1927. gadā, bet pēc 27 gadiem savu ideju atsvaidzināja, kad pats jau atradās UEFA ģenerālsekretāra pozīcijā.

Diemžēl viņš pats aizgāja mūžībā, un viņa sapni par realitāti pārvērta viņa dēls pavisam drīz pēc tam. Jaunais Eiropas čempionāts sākotnēji bija nodēvēts Delonē vārdā, turklāt toreiz dalības maksa komandām toreiz bija tikai 200 franki. Taču tas atstāja milzīgas pēdas futbola sabiedrībā un turpmāk regulāri noticis ik pēc četriem gadiem, pārliecinoši ieņemot savu vietu pa vidu Pasaules kausa izcīņām un kļūstot par vienu no svarīgākajiem turnīrā visā pasaulē.