Latvijas skaistākie mirkļi vasaras Olimpiskajās spēlēs

Foto: TT

Tikko Tokijā piedzīvojām ļoti skaistu brīdi, kurā mūsu 3×3 basketbola komanda izcīnīja ceturto zelta medaļu Latvijai vasaras Olimpiskajās spēlēs. Gribas ticēt, ka šādi mirkļi liek visai nācijai ieslīgt eiforijā, pievērš uzmanību šim sporta veidam un kaut nedaudz uzlabo ikdienu katram iedzīvotājam. Atskatīsimies uz vēl dažiem spilgtiem mirkļiem, kas Latvijai pēc tās atjaunošanas vasaras Olimpiskajās spēlēs deva līdzīgas emocijas.


Igors Vihrovs (sporta vingrošana, Sidneja 2000.gads, zelts) – pirmā zelta medaļa atjaunotās Latvijas vēsturē vienmēr būtu īpaša, lai arī kā un kādā sporta veidā tā tiktu izcīnīta. Taču Vihrova uznāciens ar četriem papildu vingrojuma elementiem un sarežģītām kombinācijām brīvajās kustībās bija tik spilgts, ka arī pasaules vingrošanas slavas zāles iemītniekam un vairāku olimpisko medaļu ieguvējam krievu sportistam Aleksejam Ņemovam nebija nekādu argumentu. Kā atzina pats Igors, tad pēdējais fināla lēciens ar piezemēšanos ar abām kājām kopā bija ļoti sarežģīts un treniņos pirms tam sanācis vien reizi vai divas desmit mēģinājumos. 


Aigars Fadejevs (50km soļošana, Sidneja 2000.gads, sudrabs) – viena no sastāvdaļām Latvijas pilnajam medaļu komplektam (vēl arī Vsevoloda Zeļonija bronza džudo) Sidnejā bija vairāk kā trīs ar pusi stundās karstajās Sidnejas ielās izcīnītais sudrabs. Fadejevs nebija tālu no medaļas arī Atlantā četrus gadus iepriekš (6.vieta 20km), taču guvis mācības no šī lielākā mēroga sacensībām, viņš ar klusu cerību piepildīja olimpisko sapni Austrālijā. Distancē viņš otrajā vietā izvirzījās jau pēc divām trasē pavadītām stundām un to veiksmīgi noturēja atlikušajā daļā. Trasē mūsu soļotājs bija atstājis visus spēkus, par ko liecina tas, ka viņš noguris un pilns ar emocijām nevarēja finiša intervijā latviešu žurnālistiem izteikt ne vārda. 


Vadims Vasiļevskis (šķēpmešana, Atēnas 2004.gads, sudrabs) – viens no lielākajiem pārsteigumiem nāca jau spēļu kvalifikācijā, kur Vasiļevskis ar pirmo metienu uzstādīja jaunu personīgo rekordu 84.43m un kā trešais labākais kvalificējās finālam. Bez apkārtēja spiediena ar vēsu prātu Vasiļevskis arī finālā pirmajā metienā ielika visus spēkus un atkal ar lielisku metienu sasniedza nākošo personisko rekordu, šoreiz šķēpu raidot līdz 84,95m atzīmei. Atlikušajos metienos šķēps tālāk nelidoja, un Latvijas jaunā vieglatlētikas zvaigzne piekāpās vien titulētajam norvēģim Andresam Torkildsenam (86,50m). Emocionāls prieka brīdis Latvijai, kad senās šķēpmešanas tradīcijas no Jāņa Lūša laikiem tiek atkal pārvērstas taustāmā rezultātā.


Ainārs Kovals (šķēpmešana, Pekina 2008.gads, sudrabs) – vēl viens leģendārās šķēpmešanas treneres Valentīnas Eidukas censonis, kurš turpināja Vasiļevska iemīto medaļu taciņu, izcīnot sudraba godalgu. Interesanti, ka atkarībā no Vasiļevska, kurš visus laurus gan kvalifikācijā, gan finālā plūca ar pirmo metienu, Kovals abus šķēršļus uz medaļu pārvarēja ar pašu pēdējo metienu. Īpaši dramatisks izvērtās fināls, kurā latvietis vēl pirms sava pēdējā metiena ar 82.63m atradās sestajā vietā un pēdējā metienā, precīzi trāpot šķēpā, rezultātā pārlēca pāri somu brigādei ar Tero Pitkemeki priekšgalā, sasniedzot jaunu personīgo rekordu 86.64m un olimpisko sudrabu.


Latvijas sieviešu basketbola izlase (basketbols, Pekina 2008.gads, 9.vieta) – bija tālu no medaļām, taču gribas uzsvērt, ka mūsu sieviešu basketbola izlase bija pirmā komanda Latvijai vasaras Olimpiskajās spēlēs, kas ir milzīgs sasniegums. Vispār pati nokļūšana līdz olimpiskajai virsotnei bija spilgta, uzvarot kvalifikācijas turnīrā, bet no spilgtiem mirkļiem pašā turnīrā jāizceļ pirmā un vienīgā uzvara pret Brazīliju (79:78), kas tika gūta dramatiskā cīņā pēc komandas līderes Anetes Jēkabsones-Žogotas metiena caurgājienā spēles pamatlaika pēdējās sekundēs.


Māris Štrombergs (BMX riteņbraukšana, Pekina 2008.gads, Londona 2012.gads, abi zelti) – pirmo reizi BMX riteņbraukšana Olimpiskajās spēlēs debitēja tieši ar latvieša zeltu. Ja iepriekš minētie medaļnieki vairāk vai mazāk bija pārsteigumi, tad uz Štrombergu tika liktas lielas cerības jau sākumā, jo pirms Pekinas spēlēm viņš kļuva par Pasaules un Eiropas čempionu. Valmierietis nepievīla un visos braucienos sasniedza cerēto. Štromberga ceļš uz otro zeltu bija savādāks, taču ne vieglāks. Daudzi piekritīs, ka izcīnīt uzvaru vienreiz ir smagi, bet atkārtot šo panākumu ir vēl smagāk, jo konkurenti tevi pieskata dubultā. Arī Māris pēc otrā zelta izcīnīšanas atzina, ka šis tituls bijis vēl vērtīgāks, jo bija jāiztur liels psiholoģiskais spiediens. Ja vēl atceramies 2010.gada sacensībās piedzīvoto smago kritienu un rokas plaukstas lūzumu, tad varam tik pabrīnīties, kā Štrombergam izdevās no tā visa atgūties un kļūt par divkārtēju olimpisko čempionu.


Mārtiņš Pļaviņš un Jānis Šmēdiņš (pludmales volejbols, Londona 2012.gads, bronza) – raksturu pārbaude Londonā sākās jau ar grupas cīņām, kurās ar 17.numuru izliktais latviešu duets tika galā ar augstāk izsētajiem pāriem no Nīderlandes (5.) un Vācijas (8.). Otrajā kārtā pēc zaudēta pirmā seta ar 19:21 latvieši ar raksturu panāca uzvaras abos nākošajos setos, pieveicot vienus no galvenajiem turnīra favorītiem amerikāņiem Džeikobu Gibsu un Šonu Rozentālu. Pati bronzas medaļa arī tika izcīnīta trillera cienīgā spēlē, pārspējot grupā jau uzvarētos nīderlandiešus Reinderu Numerdoru un Ričardu Šuilu ar 2:1 (19:21, 21:19, 15:11). Nenoliedzami pēc olimpiskajām spēlēm Latviju pozitīvā veidā pārņēma pludmales volejbola drudzis, kas mums deva un joprojām dod atkal jaunus talantus un veicinājis infrastruktūras attīstību.


3×3 basketbola izlase (3×3 basketbols, Tokija 2021. gads, zelts) – kā lai nepiemin četrus vīrus, kas tikko pilnīgi noteikti Latvijai sagādāja zelta mirkli Agnis Čavars, Nauris Miezis, Kārlis Lasmanis un Edgars Krūmiņš. Protams, viņi bija viena no favorītkomandām uz zeltu visā turnīrā, taču grupas spēlēs komanda neiztika bez kritumiem (septiņās spēlēs piedzīvoti trīs zaudējumi), kamēr, piemēram, Serbija spēlēja bez zaudējumiem. Taču, kad to visvairāk vajadzēja, mūsējie parādīja dzelzs nervus un kaujiniecisku raksturu, kas visspilgtāk parādījās finālā pret Krievijas Olimpiskās komitejas komandu, atspēlējoties no piecu punktu deficīta un pēdējās minūtēs izcīnot uzvaru, spēlējot trijatā bez savainotā Krūmiņa.