Interesantākie NBA fināli

Nacionālajā basketbola asociācijā (NBA) ir pienācis sezonas saldais ēdiens jeb fināls, kurā savā starpā tiksies čempioni – Bostonas “Celtics” pret Goldensteitas “Warriors”. Nav šaubu, ka šis fināls būs saistošs jebkuram basketbola fanam, jo šeit satiksies līgas labākā aizsardzība pret labāko uzbrukumu. Atskatīsimies uz vēl dažiem fināliem, kas palikuši fanu atmiņās.



Bostonas “Celtics” – Losandželosas “Lakers” (4-3) 1969.gads

Par vēsturiski visu laiku labāko dueli jau no seniem laikiem tiek sauktas tieši Losandželosas un Bostonas klubu spēkošanās, kuras gan pēdējos gados vairs nenotiek, taču tās joprojām ir tituliem bagātākās komandas (abām komandām pieder 17 tituli) un tās finālos ir tikušās 12 reizes. Viena no leģendārākajām tikšanās reizēm bija tieši 1969.gada finālā, kurā spilgti atzīmējās Džerijs Vests jeb vīrs, kura siluets kļuva par NBA logo, kas radās 1971.gadā. Saspēles vadītājs bija galvenais līderis “Lakers” komandā, izslēgšanas spēlēs vidēji gūstot 30.9 punktus un atdodot 7.5 piespēles.

Kā jau lieliskam finālam pienākas, tajā tika aizvadītas visas septiņas spēles, kuras bija samērā līdzīgas un ar ļoti fizisku spēli, kuras rezultātā vairāki spēlētāji cieta no dažādām sadursmēm, tostarp Vests, kurš kājai savainoja paceles cīpslu un brīžiem spēlēja klibodams. Interesanti, ka pirmajās sešās spēlēs uzvarēja mājinieku komanda, bet septītajā mačā “Celtics” lauza izbraukuma zaudējumu tradīciju un uzvarēja Losandželosas “Forum” arēnā ar rezultātu 108:106, tādējādi izcīnot titulu. Vests šajā spēlē guva vēsturisku triple-double (42 punkti, 13 atlēkušās bumbas, 12 piespēles) un par spīti zaudētajam finālam tika atzīts par MVP, kas kļuva par pirmo un vienīgo reizi, kad šo apbalvojumu saņem spēlētājs no fināla zaudētāja komandas. Šajā sezonā vienu no saviem 8 tituliem izcīnīja aizsargs Džons Havličeks, vienu no saviem 11 – Bils Rasels, bet pie sava trešā gredzena no pieciem tika mūsu pašu basketbolista Andra Biedriņa kādreizējais treneris Dons Nelsons.


Bostonas “Celtics” – Losandželosas “Lakers” (3-4) 2010.gads

Vēl viena episka abu grandu satikšanās notika 2010.gada jūnijā, kad par čempioni septiņu spēļu sērijā otro gadu pēc kārtas tika kronēta Losandželosas “Lakers” ar superzvaigzni Kobi Braientu priekšgalā. Šī finālsērija bija atkārtojums 2008.gada finālam, kurā pie titula tika Bostonas “Celtics” ar lielo trio (Rejs Alens, Kevins Gārnets un Pols Pīrss), kas sešās spēlēs (4-2) tika galā ar ezerniekiem. Pa šiem diviem gadiem abās komandās lielas pārmaiņas nebija notikušas, ja vien neskaita Rona Artesta jeb šobrīd Meta Sandiforda-Artesta pievienošanos “Lakers”.

Lai arī finālsērijas MVP balva godam tika nodota Braienta (finālsērijā vidēji gūti 28.6 punkti) rokās, viņam jāsaka “paldies” arī saviem komandas biedriem gan starta pieciniekā, gan uz rezervistu soliņa, lai sēriju noslēgtu sev par labu. Piemēram, sērijas trešajā mačā Dereks Fišers guva 11 no 16 punktiem spēles ceturtajā ceturtdaļā, kas palīdzēja uzvarēt ar rezultātu 91:84. Tāpat jāatzīmē Po Gazola un ar meniska problēmām spēlējošā centra Endjū Bainama savāktās attiecīgi 18 un 15 atlēkušās bumbas, lai sērijas septītajā spēlē varētu turēties pretī Gārnetam un Rašīdam Volesam groza tuvumā un uzvarēt par spīti Braienta neveiksmīgajai spēlei metienos (realizēti 6 no 24 metieniem). Tāpat Losandželosas galvenais treneris Fils Džeksons par septīto spēli slavēja jau pieminēto Artestu, kurš guva 20 punktus un realizēja svarīgu tālmetienu, sākoties spēles pēdējai minūtei, panākot 79:73, bet spēle noslēdzās ar 83:79.  


Čikāgas “Bulls” – Jūtas “Jazz” (4-2) 1998.gads

Kā tad bez labākā basketbolista pieminēšanas, ja iet runa par labākajām finālsērijām, kur Maikla Džordana rekords joprojām ir apbrīnas vērts, proti, uzvarēti seši no sešiem fināliem. Īpašu šo sēriju noteikti padara fakts, ka tas bija Džordana pēdējais fināls un komandai – trešais tituls pēc kārtas. Lai arī bijuši čempioni iepriekšējos divos gados, “Bulls” nebūt nebija sērijas favorīti pret Džerija Slouna vadīto “Jazz”, kuras rindās spēlēja leģendārie komandas biedri – saspēles vadītājs Džons Stoktons un centra spēlētājs Karls Malouns. Sērijas pirmā spēle apliecināja bukmeikeru prognozes, jo Jūtai izdevās pagarinājumā pieveikt buļļus ar 88:85. Turpinājumā gan Džordans sadusmojās un kopā ar Skotiju Pipenu un pārējo komandu uzvarēja nākošās trīs spēles, īpaši Jūtu piesmejot sērijas trešajā spēlē Čikāgā, sagraujot viesus ar rezultātu 96:54, Džordanam spēlējot vien 32 minūtes. Piektajā spēlē izbraukumā Malouns ar 39 punktiem un 9 atlēkušajām bumbām ļāva “Jazz” svinēt uzvaru (83:81), pagarinot sēriju līdz sestajai spēlei, bet tajā Džordans bija neapturams, gūstot vairāk kā pusi no komandas punktiem (45 punkti) un iztiekot arī bez Pipena palīdzības, kurš bija atsvaidzinājis muguras traumu un spēlē guva vien 8 punktus.

Savas līderdotības fināla MVP parādīja arī spēles pēdējās sekundēs, kad “Bulls” atradās iedzinējos ar rezultātu 85:86, Džordans driblā nomānīja savu sedzēju, izkārtojot sev brīvu vietu un ar precīzu divu punktu metienu izvirzot komandu vadībā, kad līdz spēles pamatlaika beigām atlikušas vien piecas sekundes. Tieši šis spēles moments un pati spēle daudziem basketbola faniem iespiedusies atmiņā, kad runājam par visu laiku labāko basketbolistu un viņa līdera dotībām kritiskajos spēles brīžos.  


Klīvlendas “Cavaliers” – Goldensteitas “Warriors” (4-3) 2016.gads

Ja ir kāda sērija, kura intrigas ziņā pārspēj visus finālus, tad tā noteikti ir šī, kurā tika uzstādīti jauni vēsturiski rekordi, sērijā norisinājās visas septiņas spēles, piedzīvoti vairāki skaisti spēles momenti, kā arī līgas superzvaigzne Lebrons Džeimss ļoti strauji pacēla savas akcijas visas basketbola pasaules acīs.  Šis fināls patiesi atgādināja sprīdīša un milža spēkošanos, kurā milzis bija Goldensteitas “Warriors” (ar jaunu vēsturisko regulārās sezonas uzvaru/zaudējumu rekordu 73-9), kuras rindās spēlēja jau čempionu rūdījumu ieguvušie snaiperi Stefans Karijs un Klejs Tompsons, kā arī aizsardzības bastions Dreimonds Grīns, bet sprīdītis “Cavaliers” ar Džeimsu un viņa kolēģiem Kairiju Īrvingu un Kevinu Lavu. Vēl jāpiemin, ka šī bija abu komandu atkārtota tikšanās finālos, jo 2015.gadā “Warriors” Klīvlendu uzvarēja sešās spēlēs.

Arī šī sērija gāja uz tādu pašu iznākumu, jo Klīvlenda neko nespēja likt pretī “Warriors” dziļajam rezervistu soliņam, kas nāca talkā Karijam ar Tompsonu, kuri uzbrukumā bija pat ļoti bāli (piemēram, pirmajā spēlē abi kopā guva vien 20 punktus). Šķita jau, ka sērijā iegūtā vadība 3-1 un piektā spēle mājās ļaus jau laicīgi kareivjiem atkorķēt šampanieti un celt virs galvām titulu, taču Īrvingam ar Džeimsu bija citi plāni – viņi katrs guva pa 41 punktam (pirmais un vienīgais duets, kas finālos ir guvis 40 un vairāk punktus) un parūpējās par vēl vismaz vienu spēli savās mājās “Quicken Loans” arēnā. Sesto spēli Džeimss ar kompāniju sāka iespaidīgi jau no paša sākuma, pirmo ceturtdaļu noslēdzot ar rezultātu 31:11, un spēles turpinājumā jau arī pretiniekiem neturēja nervi, Karijam tiekot izraidītam no spēles. Džeimss spēli noslēdza ar 41 punktu, 11 piespēlēm, 8 atlēkušajām bumbām un tikai 1 kļūdu.

Septītajā spēlē notika vairākas vadības maiņas, bet par spēles pagrieziena punktiem tiek uzskatīts slavenais Džeimsa bloķētais metiens, kurā viņš neticamā veidā no aizmugures paspēja apturēt Andrē Igudalu no diviem viegliem punktiem nepilnas divas minūtes līdz spēles pamatlaika beigām, saglabājot neizšķirtu 89:89, bet pēdējai minūtei sākoties Īrvings realizēja aukstasinīgu tālmetienu, panākot jau viesiem labvēlīgo 92:89. “Cavaliers” ne tikai kļuva par pirmo komandu līgas vēsturē, kura finālā atspēlējusies no 1-3 deficīta, bet arī pirmo reizi savā pastāvēšanas laikā varēja sevi saukt par čempioni, un Džeimss, kurš vienbalsīgi tika atzīts par finālu MVP, bija izpildījis saviem faniem doto solījumu – izcīnīt titulu.